Bērnu psihosomatika. Lieciet mierā mātes!
Foto: Shutterstock

"Kaut arī ir zinātniski tehniskā progresa laiks, mūsdienu mammas nevar apskaust. Informācijas ir tik daudz, ka ir grūti būt par mammu, kas nenodarītu šķietami pāri bērnam un neveidotu viņam kādu psiholoģisko traumu. Zīdi ar krūti ilgāk par gadu – brīnišķīgi, dod piena maisījumu? – egoiste. Guli vienā gultā ar bērnu? – seksopatoloģija. Atstāj vienu pašu gultiņā? – deprivācija. Ej uz darbu – bērnam trauma, sēdi mājās ar viņu – traucē savai socializēšanās spējai. Ved bērnu uz pulciņiem – pārlieku centies, neved uz pulciņiem – audzini patērētāju... Būtu jautri, ja nebūtu skumji... Vēl mamma nav paspējusi izlasīt visus rakstus par jaunākajām atziņām audzināšanā, kā jau radušies pretēji secinājumi par kādu audzināšanas aspektu. Ja saslimis bērns, vainīga var būt tikai mamma – ja ne tiešā veidā, tad energoinformācijas ietekmē... Kā šajos apstākļos saglabāt veselo saprātu, nekrist depresijā un nepārvērsties trauksmainā neirotiķē? Piedāvāju likt mierā mammu un izsvērti tikt skaidrībā, ko patiesībā no zīmē "psihosomatika"," tā portālā "Psy Practice" atzīst ukraiņu psiholoģe, psihoterapeite Anastasija Lobazova. Turpinājumā – viņas pārdomas par šo tēmu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pieņemu, ka mammu biedēšana sākās no laikiem, kad populārajā psiholoģijā daudz sāka runāt par formulu "visas slimības ir no galvas". Ja zinām, ka pamatā jebkurai slimībai ir kāda psiholoģiskā problēma, tātad to vajag atrast. Bet, kad izrādījās, ka bērnu neuztrauc materiālās problēmas, ka viņš neizjūt tādu nogurumu un milzu resursu ierobežojumu kā pieaugušie, viņam nav seksuāla rakstura problēmu, viņš vēl nav tik ļoti iesaistīts sociālajā dzīvē, lai viņam būtu tādi un kompleksi un pārdzīvojumi, kurus pieaugušie sakrāj gadiem, radās apjukums – vai nu iemeslu traktējums nav pareizs (kā gan negribas tam ticēt) vai arī problēma ir mātē (kā gan citādi to izskaidrot?). Jā. Bērns patiešām lielā mērā ir atkarīgs no mātes, viņas noskaņojuma, uzvedības u.tml. Bieži vien bērns iezīž problēmas jau ar mātes pienu, caur hormonālo sistēmu; ir sava daļa nozīmes tam, ka māte nevar sniegt resursus un apmierināt kādas bērnam nepieciešamās vajadzības; ir aspekti, kuros bērns cieš no vecāka noguruma, nezināšanas, neizpratnes u.tml. Taču mūsdienu sabiedrības problēma ir tajā, ka tiek akcentēts – "visas slimības ir no galvas", bet "bērnu slimības ir no viņa vecāku galvām". Vēl kāds traktē – labākajā gadījumā tā ir karma, mācība un pieredze, sliktākā – sods, kļūdu atstrāde... Te nu es nevaru palikt malā. Jo, pirmkārt, ir svarīgi saprast tiem, kas patiešām interesējas par psihosomatiku un grib strādāt ar sevi, – ne visas slimības ir no galvas! Un pat ne 85 procenti, kā daudzi raksta.

Vienmēr atrodas kāds, kurš "izskaidros" mātei, ko viņa ne tā domā, ne tā dara u.tml., jo "visas slimības ir no galvas, bet bērnu slimības – no vecāku galvas!". Tomēr sliktākais ir nelūgts padoms.

Reizēm slimības vienkārši ir slimības. Mēdz būt tā, ka stress pazemina imunitāti. Bet stress nav tikai psihisks, bet arī fizisks. Pārsalšana vai pārkaršana, spilgta gaisma, troksnis, vibrācija, sāpes u.tml. – arī tas viss organismam sagādā stresu organismam, jo īpaši bērna. Tāpat stress nav sinonīms sliktajam (lasi – distress un eistress), izsmelt un pāratslābināt organismu var arī ļoti pozitīvi notikumi un pārsteigumi. Turklāt, ja bērns apmeklē bērnudārzu vai skolu, viņš visu laiku ir vīrusu un bakteriālās inficēšanās riska zonā. Ja bērnudārzā kādam ir vējbakas vai virtuvē ir kāda zarnu nūjiņa, vai tas liecina par to, ka mamma ir projicējusi savas psiholoģiskās problēmas? Vai tas stāsta par to, ka saslims tikai tie bērni, kuriem ģimenē ir nelabvēlīgs psiholoģiskais klimats? Manā praksē ar alerģiskām saslimšanām bija gadījums, kad mamma ilgi meklēja slēptos aizvainojuma un ambivalentu jūtu iemeslus pret bērna tēvu, ar kuru bija šķiršanās procesā. It kā saikne bija acīmredzama – jo bērnam izsitumi radās nelielu laiku pēc tikšanās ar tēti. Taču viņa nespēja atrast šādas jūtas, jo abi šķīrās pēc abpusējas vienošanās. Tikšanās ar vecākiem nesniedza nekādas aizdomas, bet sarunā ar bērnu noskaidroju, ka tētis visās tikšanās ar meitu viņu dāsni cienāja ar šokolādi. Bet, lai mamma nerātos, tas bija viņu mazais noslēpums. Vienkārši jāpieņem fakts, ka reizēm slimības vienkārši ir slimības.

Reizēm slimības ir sekas psiholoģiskām problēmām ģimenē. Ir dažādas ģimenes, atšķirīgi nosacījumi tajās, ienākumu daudzums, izglītība u.tml. Mēdz būt nepilnas ģimenes, mēdz būt arī "pārpildītas" – ar vecmāmiņām, vectētiņiem vai kad vienā teritorijā dzīvo vairākas ģimenes, piemēram, brāļu un māsu. "Pārpildītās" ģimenēs bērniem ir pārāk daudz modeļu un uzstādījumu variantu savstarpējo attiecību veidošanā, tiesībās, pienākumos, nepilnās – tieši otrādi. Bieži vien, kad no pārpildītības un no nepiepildītības rodas konflikti. Slēptie un redzamie, tie ir praktiski jebkurā ģimenē, un var ietekmēt bērna veselību gan tiešā, gan netiešā veidā.


Pēc kādiem aspektiem var rasties aizdomas, ka bērna saslimšanai ir psihosomatisks rakstus?

  1. Bērns ir vecumā līdz trim gadiem, īpaši gadījumos, kad viņš tiek zīdīts un vairumu sava laika pavada tikai ar vienu aprūpes personu.
  2. Saslimšana sākas pēkšņi, bez īpašiem priekšvēstnešiem un bez sevišķiem apstākļiem (ja vien tie nav helminti).
  3. Slimībai ir tendence atkārtoties (ir bērni, kas regulāri slimo ar angīnu, citi – ar otītu u.tml.).
  4. Slimība norit viegli un ļoti ātri vai, tieši otrādi, ļoti ievelkas.


Šie aspekti var norādīt uz radušās slimības psihosomatiskajiem iemesliem, bet – ne obligāti. Piemēram, ģimenē, kur bērnam aizliedz izpaust negatīvās emocijas (raudāt, kliegt, dusmoties u.tml.), angīna var būt sava veida iespēja parādīt vecākiem, ka klusēšanā, apgrūtināta elpošana un rīšana (kas arī notiek, kad apspiež bērna histēriju) u.tml. – nav normāla, tā tad nav jābūt.

Bērnu psihosomatika. Lieciet mierā mātes!
Foto: Shutterstock

Tomēr mēdz būt tā, ka bērns slimo ar angīnu ģimenē, kurā ir atļauts izpaust savas emocijas un pieņemts apspriest un izrunāt problēmas. Tad tas vēstī par to, ka kakla rajons vienkārši pēc bērna konstitūcijas ir vājā vieta organismā, tādēļ jebkurš nogurums, saspringums "sit" pa kaklu.

Ģimenes gadījuma izskatīšana psihosomatikas speciālistam palīdz noteikt, vai patiešām slimošanai ir psiholoģisks iemesls vai tā tam ir kāds fizioloģisks pamats. Reizēm slimības neapzināti projicē paši bērni, lai gūtu zināmu labumu. No agras bērnības atvase pamana, ka slimojošajam ir zināmi atvieglojumi un labumi saldumu, uzmanības, papildus miega un multfilmu veidā. Jo vecāks bērns kļūst, jo vairāk ir viņš izmanto ar slimošanu no kaut kā izvairīties – nebraukt pie vecmāmiņas, neiet uz bērnudārzu, izlaist kontroldarbu, uzlikt savu darbu kādam citam u.tml. Visi šie varianti maz ir atkarīgi no mammas psiholoģiskā stāvokļa un tos ir viegli atpazīt, tos var labi izskaidrot un koriģēt.

Reizēm slimības veicina aleksitīmija (nespēja atšķir jūtas no ķermeniskām sajūtām) vai reakcija uz tabu. To nav tik viegli atpazīt, bet to būtu svarīgi izdarīt. Ja cilvēkam nav pietiekam vārdu krājums, nav prasmes paust jūtas ar vārdu palīdzību un nav elementāras izpratnes par kādām saiknēm un procesiem pieaugušo pasaulē, bērns pauž savus pārdzīvojumus caur ķermeni. Parasti šie pārdzīvojumi saistīti ar tādām "neapspriežamām" vai "noslēpuma" tēmām kā nāve, zaudējums, sekss, vardarbība (psiholoģiskā, fiziskā, ekonomiskā u.c.). Nav iespējams pret to nodrošināties un, kā rāda prakse, no vardarbības cieš arī bērni, ar kuriem vecāki ir apsprieduši šādus jautājumus, gan bērni, ar kuriem par to nav runāts. Pirmie zvaniņi par to, ka kaut kas nav tā, kā vajag, var būt krasas izmaiņas uzvedībā, sekmēs, nakts murgi, nakts urīna nesaturēšana u.tml.

Reizēm slimības bērniem ir no paaudzes paaudzē. No vecvecmammas vai vecvectēva, bet nevis psiholoģiskā klimata dēļ. Psiholoģijas teorija par patoloģiskajiem foniem, kas nododas, jūs droši vien būsiet lasījuši. Mantojumā no senčiem mēs saņemam ne tikai vajadzīgos un palīdzošos uzstādījumus un prasmes, bet arī tādus, kuri zaudējuši savu vērtību un nozīmi, un reizēm pat pārvērtušies destruktīvos (piemēram, badu cietušo senču uzstādījums par uztura krājumiem, kas veicina aptaukošanos bērnībā). Saikni ar pagātnes notikumiem koriģēt ir diezgan sarežģīti, jo ģimenē nav īpašu konfliktu, mamma ir psiholoģiski stabila u.tml.


Reizēm bērnu slimības ir iedzimtas. Gadās, ka vecākiem, kuri dzīvo amorālu dzīvesveidu (pārlieku lieto alkoholu, smēķē u.tml.), piedzimst pilnīgi vesels bērns. Un mēdz būt, ka ilgi gaidīts mazulis, nēsāts ar mīlestību un rūpēm, piedzimst slims. Kādēļ tā notiek, droši vien neviens nezina. Ne ārsti, ne psihologi, ne mācītāji, visi tikai izsaka minējumus un versijas, kas izslēdz viena otru bieži vien.

Ja bērnudārzā kādam ir vējbakas vai virtuvē ir kāda zarnu nūjiņa, vai tas liecina par to, ka mamma ir projicējusi savas psiholoģiskās problēmas?

Patoloģijas var būt izteiktas un tad nereti atradīsies, kāds, kurš "izskaidros" mātei, ko viņa ne tā domā, ne tā dara u.tml., jo "visas slimības ir no galvas, bet bērnu slimības – no vecāku galvas!". Ja ir iespēja taktiski izskaidrot šādiem ļaudīm, ka sliktākais ir nelūgts padoms, tas jau būtu labākais variants. Protams, īpašo bērnu mammas ļoti bieži var uzdot jautājumus, ko viņas izdarījušas ne tā. Neuzņemieties savu vainu, kuru jums uzspiež "psihosomatisko saikņu pārzinātāji, labvēļi". Psihoterapijā ir tāds virziens kā "pozitīvā psiholoģija un psihoterapija". Tās pamatā ir izpratne, ka jebkurš notikums no pašas sākotnes nav slikts vai labs, tas vienkārši ir. Jebkuru situāciju var pieņemt kā doto lielumu, kā notikušu faktu "jā, ir noticis tā". Un jebkuru situāciju var virzīt attīstības virzienā – "jā, ar mums ir noticis tā, neviens tajā nav vainīgs, es nevarēju to ietekmēt, bet es varu ieguldīt pūles, lai ar doto lielumu, kas ir, veidotu mūsu dzīvi konstruktīvā gaitā".

Un nobeigumā gribu atgādināt mammām, kuru bērni bieži vai ilgi slimo – viņi ne obligāti piedzīvo vairāk psiholoģisko grūtību un problēmu ģimenē kā tie bērni, kuriem ir teju vai ideāla veselība. Risināt problēmas, tostarp psiholoģiskas, var dažādi. Kāds to neviļus dara caur ķermeni, cits bērns to risina caur mācībām, vēl kāds – ar rakstura vai uzvedības grūtībām u.tml. Tas, protams, nav atgādinājums, lai šo secinājumu ļauni izmantotu, bet tam, lai jūs saprastu: ja bērns bieži vai smagi slimo, nevajag sev kaisīt pelnus uz galvas par to, ka esam slikti vecāki, bet izmantot mediķu un psihologu atbalstu.

Tags

Ģimenes veselība Attiecības ģimenē Bērna veselība Bērni Mazuļa veselība Psihoemocionālā veselība Psiholoģe Psiholoģija veselības problēmas
43475707
Bērndārznieka veselība
43475461
Mazuļa veselība
43475167
Zīdaiņa veselība un barošana
0
Bērnu veselība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form