Foto: Shutterstock

Depresija ir pasaulē un Latvijā viena no izplatītākajām slimībām visos vecuma posmos, arī vecāka gadagājuma cilvēkiem. Ļaudis vecumdienās bieži samierinās ar to, ka dzīve ir drūma un pelēcīga. Speciālisti uzsver, ka ar to samierināties nevajag. Meklējot palīdzību un to saņemot, arī mūža nogalē var baudīt dzīvi pilnā tās krāšņumā.

Konsultē veselības centra "Vivendi" psihiatre Marina Veģere.

Depresija var piemeklēt jebkurā vecumā

Depresija visbiežāk izpaužas kā ilgstoši nepamatoti slikts garastāvoklis, enerģijas trūkums, paaugstināta nogurdināmība, pazeminātas intereses un prieka sajūta, miega traucējumi, nemiers, trauksme, emocionālā labilitāte un viegla aizkaitināmība. Ja gados vecāks cilvēks aizvien strādā, var būt sūdzības par pazeminātām darba spējām, ir nepieciešams ilgāks laika brīdis kāda uzdevuma veikšanai un pārdomām, par tā izpildi.

Pašsajūtai pasliktinoties, sāk norobežoties no darba kolēģiem vai ģimenes. Savukārt, ja cilvēks devies pensijā un lielāko daļu dienas pavada mājās, viņam var parādīties pārspīlēti pārdzīvojumi par savu sociālo situāciju un veselību, pārdomas par dzīvi – vai pareizi audzināju bērnus, vai sniedzu viņiem to, ko varēju. Pārspīlēta dzīves pārvērtēšana un pašapsūdzības domas ir bieži sastopami slimības simptomi, kas veicina vainas apziņu, tās padziļināšanos. Visas šīs un citas pazīmes kopā negatīvi ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti.

Kad jāsāk uztraukties?

Kļūstot vecākam, katram cilvēkam saasinās personības īpašības, kas bijušas dzīves laikā. Līdz ar to dzīvespriecīgiem cilvēkiem ilgāk izdodas saglabāt labo garastāvokli. Savukārt, ja nosliece uz sliktu garastāvokli bijusi jau brieduma gados, tad uz vecumu tas kļūst arvien izteiktāks, jo cilvēkam ir grūti pielāgoties un pieņemt jaunas dzīves situācijas. Tāpat ir ļoti grūti pārdzīvot vienaudžu, reizēm arī bērnu nāvi.

Ja depresīvs stāvoklis ilgst divas nedēļas, to uzskata par vieglu depresijas epizodi, kura var pāriet pati, vai var ārstēties ambulatori. Ja šie simptomi turpinās ilgāku laiku un stāvoklis kļūst sliktāks, tad nepieciešams meklēt palīdzību. Raksturīgi, ka, depresīvam stāvoklim attīstoties, vecāka gadagājuma cilvēki bieži saka, ka savā vecumā viņiem nemaz vairs nav jājūtas labi, pieņem šo stāvokli kā pašu par sevi saprotamu, tāpēc pie speciālista nonāk vēlīni, arī pēc ilggadējas slimošanas.

Tuvākie cilvēki bieži neko nepamana

Pieredze rāda, ka ģimenēs bērni par savu vecāku ikdienas gaitām bieži nezina gandrīz neko, pat, ja dzīvo zem viena jumta. Tāpēc ir maldīgi domāt, ka depresija neskar tos, kas dzīvo kopā ar saviem bērniem vai mazbērniem. Ikdienas dzīvē nereti ir tā, ka piederīgie visu dienu pavada darbā un vakarā nav noskaņoti komunicēt, tādā veidā vecmāmiņas vai vectētiņi pavada visu dienu vieni un vientulības sajūta ir diezgan pamatota.

Ar laiku vecie cilvēki ģimenē var sākt justies kā traucēklis, slogs, kurš nevienam nevar palīdzēt un nevienam nav arī vajadzīgs. Smagākos gadījumos parādās pašnāvnieciskas domas, kad viņš saka: es esmu tik nevarīgs, ka visiem būtu labāk, ja manis nebūtu. Līdzcilvēkiem šiem vārdiem vajadzētu pievērst lielu vērību – jo vecāks cilvēks, jo šie draudi ir ar lielāku iespējamību piepildīties.

Mūsdienās būtiski pieaug arī cilvēka dzīvildze. Tas nozīmē, ka pie psihiatra var nonākt 80-90 gadīgs cilvēks un viņa bērnam var būt 60-70 gadi, un, iespējams, psihiatra palīdzība ir vajadzīga abām paaudzēm. Simptomus grūtāk novērtēt, ja cilvēkam ir daudz hronisku fizisku slimību, kuru ārstēšanai tiek pievērsta lielāka uzmanība. Pieaugošos atmiņas un garastāvokļa traucējumus, ja viņi tādus ir pamanījuši, parasti saista ar vecumu un uzskata par normu.

Dzīves situācijas, kas var veicināt depresiju

Depresīvu stāvokli būtiski ietekmē pensionēšanās. Pirmie divi gadi jaunajā statusā ir adaptācijas periods, kuru ne visi var pārvarēt paši. Piemēram, ja cilvēkam iepriekš liela daļa dzīves ir pagājusi darbā, viņš tur ir guvis atbalstu, ar kolēģiem ir bijušas ne vien koleģiālas, bet arī draudzīgas attiecības, tad pensionēšanās sākumposmā varētu būt grūti adaptēties. Darbā viņš ir juties vērtīgs, bet tagad jāprot sevi atrast un piepildīt kaut kā citādi. Reizēm darba kolēģi šādās situācijās izdara lāča pakalpojumu, regulāri turpinot piedāvāt atgriezties darbā, kaut gan saprot, ka tas vairs nav iespējams. Rezultātā tas var būtiski pasliktināt cilvēka pašsajūtu, kas rada arī pieaugošo trauksmi, nedrošību par savu lēmumu, tā pareizību.

Arvien biežāk par depresiju runā arī premenopauzes posmā – sievietēm ap 50 gadu vecumu. Hormonālo izmaiņu dēļ organismā sāk parādīties nepatīkamas sajūtas – karstuma un aukstuma viļņi, miega traucējumi, koncentrēšanās grūtības, paaugstināta nogurdināmība, viegla kairināmība un aizkaitināmība. Ar laiku var pasliktināties darba spējas, parādīties problēmas ģimenes dzīvē, var pasliktināties arī atmiņa. Šajā dzīves posmā, ja simptomi ieilgst, ginekologiem sievieti vajadzētu nosūtīt uz konsultāciju pie psihiatra, kurš spētu izvērtēt viņas psihiskās veselības stāvokli un piedāvāt risinājumus.

Ārstēšanās un atgriešanās dzīvē

Bieži vien cilvēki ar pirmajām slimības pazīmēm dodas pie sava ģimenes ārsta. Ja rodas aizdomas par depresiju, ģimenes ārsts cilvēku nosūta pie psihiatra, kurš izvērtē stāvokli un nozīmē nepieciešamo ārstēšanos.

Latvijā depresijas ārstēšanai ir ļoti labas iespējas, jo psihiatrs ir tiešās pieejamības speciālists – cilvēkam nav nepieciešams nosūtījums no ģimenes ārsta. Taču psihiatram, strādājot ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir jāveido sadarbība ar ģimenes ārstu un ir nepieciešama informācija par pacienta vispārējo veselības stāvokli. Jāņem vērā, ka šajā vecuma posmā cilvēkiem ir daudz citu hronisku saslimšanu, piemēram, paaugstināts asinsspiediens vai hroniskas sāpes. Depresīvs stāvoklis var būt arī kā priekšvēstnesis vecuma plānprātībai vai demencei. To ir ļoti svarīgi izvērtēt laicīgi, jo specifiska ārstēšana, kas var aizkavēt vecuma plānprātības attīstību, ir iespējama tikai slimības pirmajās stadijās.

Psihiatram ir jābūt informētam par visām lietotajām zālēm, jo ir zināmas medikamentu grupas, kuras, ilgstoši lietojot, var veicināt depresīvu epizožu attīstību.

Psihiatrs, izmeklējot pacientu, var nosūtīt viņu pie klīniskā psihologa, kurš ar testu palīdzību padziļināti vērtē pacienta garastāvokli, atmiņu un koncentrēšanās spējas. Šis izmeklējums palīdz precizēt traucējumus, lai tos efektīvāk ārstētu. Tāpat jāpiebilst, ka no antidepresantiem atkarība neveidojas. Cilvēki aizvien maldīgi uzskata, ka pie šīm zālēm var pierast, tāpēc izvairās meklēt palīdzību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!