Dzemdību stāsts: nevienos kursos neiemācīsies pareizi laist pasaulē mazuli
Foto: Shutterstock

Katras sievietes dzemdību stāsts ir citāds. Grāmatā "Latviešu dzemdību stāsti" autore Sintija Lazdiņa apkopojusi sieviešu pieredzes. Ir gan dabiskas dzemdības bez atsāpināšanas, gan radības ar epidurālās analgēzijas izmantošanu, ķeizargrieziena pieredzes, plānota un neplānota. Pieredzes, kad mazulis ir tik veikls, ka mamma netiek līdz slimnīcai, kad viņš jau piedzimis. Radības slimnīcā un mājās. Dvīnīšu dzemdību pieredze. Stāsti ar laimīgām beigām un arī sērām. Ar dzemdību plāna piepildīšanos un dažādiem citiem scenārijiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar grāmatas autores atļauju publicējam vienu no dzemdību stāstiem. Grāmatā stāsti ir anonīmi un atstāti tikai bērnu vārdi, īstie vai izdomāti. Šis ir Susura stāsts.

Mūsu mazais jau sākumā pieteica sevi kā īsteni veiksmīgs, laimīgs brīnumiņš. Kad ar vīru sākām plānot mazo, veicās uzreiz. Un arī grūtniecība man pagāja uz maksimāli pozitīvas nots. Es nepazīstu ne grūtniecības nelabumu, ne dedzināšanu, ne traucējošo tūsku. Vienīgās izmaiņas, ar ko bija jāsarod, – mani gabarīti. Ja visu mūžu esi bijusi lokana un labā formā, grūtības uzvilkt zeķes ir kas dīvains. Un vēl – es nevienu brīdi nebaidījos no dzemdībām. Man nebija plāna pa punktiem un pa stundām, bet es ticēju, ka visam varēs ļauties, visu izlemt procesā un vispār – tas ir dabisks, sievietei paredzēts notikums. Es to varu.

Kad epidurālā anestēzija jau bija iedurta, anesteziologs atzina: "Negribu iet uz to apendicīta operāciju, palikšu te, te ir tik priecīgi!"

Mazais puika mazliet kavējās. Vai arī ne – vienkārši gribēja būt pēc horoskopa Auns kā tētis, tāpēc datumā, ko noteica pirmajā ultrasonogrāfijā, ar mums netikās. Bet man jau mācās virsū nepacietība, vienā skaistā dienā es nolēmu palīdzēt viņam izlemt. Devos pastaigā uz veikalu, maršrutā iekļaujot tuvējo mežu ar kāpelēšanu kalnos. Mājās grīdas tieši todien prasīt prasījās pēc mazgāšanas. Un vakarā vīram nebija vēlmes doties uz treniņu, tā vietā mēs pagatavojām un baudījām saldo fondī – šokolāde, ananasi, daži citi augļi un mēs viens otram. Tā laikam bija vienīgā pazīme pirms dzemdībām – mana lielā enerģija un vēlme satikt mazo. Un kaut kas no tā visa nostrādāja, jo pulksten divos naktī ar mazu pakšķi sāka iet "ūdeņi". Pamodināju vīru un teicu, ka šodien brauksim satikt mūsu princi. Drīz pēc "ūdeņiem" sākās arī sāpītes. Un tā kā intervāls bija nesaprotams – jau uzreiz ik pa piecām septiņām minūtēm, bet jābrauc bija no Pierīgas uz Jūrmalu, tad pamazām posāmies un braucām.

Slimnīcā ieradāmies ap pulksten 3.30. Daktere mani pārbaudīja un uzlika klausīties "tonīšus". Viena lieta bija sanākusi mazliet ne pēc plāna. Es biju gribējusi pavadīt mājās ilgāku laiku un braukt uz slimnīcu gatavāka, bet sāpītes bija mani samulsinājušas – biju ieradusies vien ar vienu centimetru lielu dzemdes kakla atvērumu. Mūs ielika divvietīgā palātā, jo visas ģimenes palātas bija aizņemtas. Bet nekas. Vīrs iemetās vienā gultā, es novietojos blakus un gaidīju. Sāpītes kļuva jūtamākas, varbūt drusku biežākas, bet viss bija ciešami. Tikai aizmigt neizdevās, lai kā gribējās. Ap pulksten septiņiem rītā mani pārbaudīja vēlreiz – divarpus, nu varbūt trīs centimetri. Aizsūtīja pastāvēt dušā, sagatavoties arī ar mazo klizmiņu, tā teikt, lai ceļš brīvs. Iedeva arī svecītes, kas mīkstinot dzemdību ceļus. Pārjautāju par tām arī vīram (kā nekā – arī dakteris), viņš pamāja ar galvu, ka nekas slikts tas neesot. Tad nu turpinājām gaidīt.

To sajūtu ar mazo "kukurznīti", ko beidzot ar vīru bijām sagaidījuši, ne ar ko nevar salīdzināt. Pēc visiem maniem "es nevaru" tajā brīdī es atzinu – es to darītu vēlreiz.

Pulksten deviņos no rīta slimnīcā beidzās maiņa, tādēļ nākamā apskate man jau bija gaidāma pie vecmātes, kas man arī pieņemtu dzemdības. Cik atceros, sieviete bija ārkārtīgi jauka. Vai nu ar laiku, vai ar svecīšu palīdzību, bet sāpītes sāka pastiprināties. Ap pulksten 8.30, kad mūs aicināja nākt pakaļ brokastīm, ēšana man vairs ne tuvu nebija prātā. Aizsūtīju vīru pateikt, ka tomēr gribēšu "puisi ar adatu" – epidurālo anestēziju. Bija pagājušas jau gandrīz septiņas stundas, un es sapratu, ka es varētu būt pārāk nogurusi, ja sāpītes vēl pieņemsies spēkā un process prasīs vairākas stundas. Domāju vien par to, lai beigās man būtu spēks palīdzēt mazajam tikt ārā. Anesteziologu man piesolīja pēc nākamās apskates – tātad pēc pulksten deviņiem. Apskatē secināja – pieci centimetri. Nē, ja pusceļš jau ir tik sāpīgs, man noteikti nebūs spēka beigās aktīvi strādāt. Izrādās, tāds ir mans sāpju slieksnis. Atnāca māsiņa, paņēma analīzes, un tad sekoja kādas divdesmit smagas minūtes, kamēr anesteziologs tika galā ar otru māmiņu, kas arī tobrīd bija procesā.

Anesteziologs – fantastisks, jauns vīrietis, mati zirgastē, ja nemaldos, arī auskars. Un ārkārtīgi pozitīvs. Un arī man iedeva savu pozitīvisma devu. Beigās, kad epidurālā anestēzija jau bija iedurta, abi bijām tik priecīgi, ka viņš atzina: "Negribu iet uz to apendicīta operāciju, palikšu te, te ir tik priecīgi!" Jā, epidurālā anestēzija man dāvāja apmēram divas svētlaimes stundas. Runājāmies ar vīru, kad nāca kontrakcija, es turpināju elpot, kā bija mācīts kursos, bet nejutu neko, kas mani mocītu. Siltums kājās un laime par gaidāmo satikšanos. Pēc pāris stundām gan atkal sāku kaut ko just, tādēļ lūdzu, lai vīrs apjautājas par papilddevu. Atnāca vecmāte, šoreiz cita, jaunāka meitene, kam pat nepaspēju uzzināt vārdu. Paskatījās atvērumu – gatavs, pilni desmit centimetri, un no anestēzijas jēgas vairs nebūtu.

Jaunā vecmāte palika pie manis visu atlikušo laiku. Mazais gan vēl bija augstu, bet mēs gaidījām kopā. Centos klausīt, ko viņa saka – pozas, elpošanu – visu. Palīdzējām mazajam nākt. Mans lielais pārsteigums – nevienos kursos nevar iemācīties pirmo reizi dzemdēt . Tām sajūtām sagatavoties nevar. Mana vienīgā sāpe saistībā ar puikas dzimšanu – es nebiju gatava šim pārsteigumam. Laikam kādu laiku vēl nožēlošu savus "es nevaru" gan lejup slīdēšanas, gan pēc tam spiešanas laikā. Es varēju. Es tikai nemācēju, nesapratu. Un lielais pārsteigums par visu, par tām "īstajām" sajūtām man laikam neļāva atrast tos muskuļus, ar kuriem palīdzēt mazajam. Pusotru stundu pēc tam, kad man konstatēja pilnu atvērumu, pulksten 13.25 skaistā, saulainā marta dienā piedzima mūsu puika. Liels, cik es sapratu, – 55 centimetri, 3775 grami. Bet bezgala mīļš, silts, uzreiz tika uzlikts man uz punča. To sajūtu ar mazo "kukurznīti", ko beidzot ar vīru bijām sagaidījuši, ne ar ko nevar salīdzināt. Pēc visiem maniem "es nevaru" tajā brīdī es atzinu – es to darītu vēlreiz. Noteikti.

Pārējais man nu jau ir mazliet kā miglā tīts. Gan šūšana, jo beigās man palīdzēja gan vecmātes, šķiet, pat divas, gan ārste, kas arī laikam veica iegriezumu, gan mazā svēršana, mērīšana. Es biju dabūjusi viņu sev uz vēdera, apvijusi rokas apkārt. Kamēr mazais nebija pie manis, es vēroju viņus abus ar vīru. Bērnu daktere, ko abi ar vīru jau labu laiku pazīstam personīgi (man bija liels prieks un pārsteigums viņu ieraudzīt), apskatīja mazo, tad atdeva man. Un mēs turpinājām baudīt mazo, zilacaino laimīti. Stāsts sanāca garš. Bet ir pagājis mēnesis, ir apkopotas gan domas, gan emocijas.

Un ir nākušas dažas atziņas: tas ir dabisks process, un mēs visas to varam. Jautājums ir par to, cik gatavas mēs tam esam un cik izturīgas savā raksturā. Es laikam biju drusku mazāk gatava, drusku mazāk izturīga. Man nav neviena slikta vārda, ko teikt par slimnīcas personālu. Ne par iegriezumu, ne svecītēm, ne oksitocīnu, ko man iedeva paralēli epidurālai anestēzijai, lai nepazustu kontrakcijas, ne par dakteres spiešanu man uz vēdera, jo man pašai nesanāca. Viņi visi mums abiem ar mazo palīdzēja. Tātad tā vajadzēja. Paldies!

Katra stāsta beigās autore uzdod katrai mammai divus vienādus jautājumus. Lūk, šie jautājumi un šeit – Susura mammas atbildes.

Ko tu ieteiktu tiem, kas šobrīd gatavojas dzemdībām?

Būt iekšēji mierā ar sevi un mazo. Tas ir galvenais.

Kas no apkārtējo personu teiktā vai darītā tev visvairāk palīdzēja un lika justies labāk dzemdību un pēcdzemdību periodā?

Viss, ko teica un darīja vīrs, kā viņš palīdzēja ar savu klātbūtni.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Grāmatas apskats Grūtniece
43475391
Dzemdības
0
Grūtniecība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form