Pirms pieciem gadiem, kad man bija beigušās attiecības un salūza sirds, traki nomocījos ar veģetatīvo distoniju. Panikas lēkmes, reiboņi, sirdsklauves, mēles un roku tirpšana bija mana ikdiena. Teikšu tā, biju jau samierinājusies ar to, ka distonija man kā labākajai draudzenei ir iekrampējusies rokā un projām vairs nelaidīs. Aizgāju pie gudra ārsta (pēc visiem citiem septiņiem gudrajiem ārstiem), kurš, sapratis, ka man patīk rakstīt, palūdza dienas beigās piedzīvoto izrakstīt ārā.
Nesen "tīrīju" veco datoru un atradu uz datora darbvirsmas mapīti, kuru tā arī sauca "Panikas piezīmes", un nolēmu mest kaunu pie malas un parādīt citiem, kas notiek cilvēka galvā, kurš sirgst ar veģetatīvo distoniju. Tfu, tfu, tfu, nu jau pāris gadu esmu no šīs draudzenes atbrīvojusies, bet, strādājot ar jauniešiem, joprojām dzirdu mokošos pieredzes stāstus. Paldies Dievam, mūsdienu jaunieši kļūst arvien atvērtāki un atļaujas stāstīt. Šo izlēmu izstāstīt publiski tāpēc, ka man bija saruna ar draugu, kurš toreiz teica: "Es saprotu, ka tev iet grūti, bet nesaprotu, kā tas ir." Jā, tolaik distonijas dēļ norobežojos no draugiem, no ballītēm, no saviesīgiem pasākumiem. Daži to nesaprata un no manas dzīves pazuda. Un varbūt tikai tāpēc, ka visus savus pārdzīvojumus turēju folderītī "Panikas piezīmes" un nelaidu ārā.
Lieliski! Piecas minūtes pasēdēju friziera krēslā, un man pāri jau veļas karstuma viļņi. Kāpēc? Es tikai gribēju atnākt un pabaudīt sestdienai tik atbilstošās sievišķīgās vaļības. Palapot žurnāliņus, parunāt par karsto laiku ārā, paklausīties, kā friziere ar sen neredzētu draudzeni, bez vīra, bez bērniem brauca ceļojumā pa Itāliju. Kā studiju gados. Nekā! Man jau ir bāla seja un deniņos pulsē.
