Kādēļ sievietes par neskaidru fiziski vai emocionāli vardarbīgu attieksmi nevēršas juridiskajās vai medicīniskajās institūcijās? Cik tomēr ir vērsušās, un kāds ir rezultāts?
Turpinām Jūlijas stāstu: "Pēc vecmātes papildinātās epidurālās analgēzijas man kļuva slikti un bērniņa sirdspuksti nebija vairs labi. Saskrēja speciālisti, un ātri bija jāpabeidz dzemdības – izmantoja vakuumu, man spieda uz vēdera... Bija daudz cilvēku. Bērniņš piedzimstot neelpoja, bet viņu atreanimēja. Pēc dzemdībām biju šokā, bērniņš gan bija atžirdzis. Mani, pirms vest uz palātu, apskatīja, taču palātā sākās stipras sāpes vēderā, kritu ģībonī. Vīrs sauca, lai atnāk ārsts, tas bija divpadsmitos naktī. Taču ārsts ieradās tikai pēc vairākām stundām. Man bija liela asiņošana – galu galā pazaudēju divus litrus asiņu, tas ir rakstīts dokumentos. Zaudēju samaņu, atguvos. Bet ārsts atnācis teica – visam tā arī jābūt, bet tomēr dosimies uz reanimāciju. Tur taisīja dzemdes tīrīšanu, pēc kā atguvos, asiņoju. Vīrs pieprasīja asins pārliešanu – jo es jau biju zilgana. Ārsti atbildēja – mēs paši lemsim, ko darīt. Atteica. Tad veica kādu procedūru, pēc kuras beidzu asiņot. No rīta ieradās cita ārste, aizskrēja, lai pārlietu asinis... Pārlēja asinis, un pēc tā es atjēdzos."
Jūlija bija domājusi vērsties pēc skaidrības un atbildēm Veselības inspekcijā. Sākumā tam vispār neesot bijis laika un spēka – bija jārūpējas par mazo un jāatgūst sava veselība. Reiz gan zvanījusi Veselības inspekcijai, lai painteresētos, kā tur var vērsties.
