Atvērt durvis, saklāt gultu, sēdēt autobusā – tās visas ir pavisam vienkāršas darbības, pie kurām pat ikdienā īsti nepiedomājam, tomēr ir cilvēki, kuriem pat tik niecīgas kustības var radīt lielas mokas un sāpes. Artrīts ir hroniska saslimšana, kuras rašanās iemesli vēl joprojām nav zināmi, un, pretēji valdošajam mītam, tas skar arī jauniešus un pat bērnus, ne tikai vecākus pieaugušos.
"Man artrītu diagnosticēja jau trīs gadu vecumā," atklāj Anete (vārds mainīts). Nojausma, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā, sievietes vecākiem radās, kad pāris kilometru no pilsētas Anetes tētim saplīsa mašīna un nācās kājām iet pēc palīdzības. "Tētis kopā ar mani un gadu jaunāko māsu devās līdz pilsētai. Pa ceļam es kliboju un nevarēju paiet. Tālāk jau ceļš veda pie ģimenes ārstes, kura galu galā ieteica vērsties pie reimatologa Rīgā. Tā es nonācu pie profesores Staņēvičas, kura diezgan ātri noteica diagnozi un uzsāka ārstēšanu," viņa stāsta. "Nedomāju, ka kādam no manas ģimenes tolaik bija doma, ka tas varētu būt artrīts, kaut kas, ko nevar vienkārši izārstēt. Tas paliek uz mūžu."
Anetei nācās lietot dažādus medikamentus, kā arī paasinājumu laikā doties uz slimnīcu, pat mēneša garumā, lai veiktu visus nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanu. Pēc tam – atkopšanās nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari". "Visgrūtāk bija ar metotreksāta lietošanu. Joprojām, tikai iedomājoties par tām dzeltenajām ripiņām, liekas, ka jūtu to smaku, un ir slikta dūša. Tādēļ kaut kur manā prātā ir izveidojusies liela pretestība pret jebkādu zāļu dzeršanu – ar to man ir ļoti grūti, pat ar vitamīniem. Ir ļoti sevi jāpiespiež un jāmotivē," teic Anete. Viņa atzīst, ka īpaši grūts bija ierobežojums, kas liedza nodarboties ar sportu un dejošanu paasinājumu gadījumā. "Ar tik piepampušiem ceļiem par to nevarēja pat domāt, jo saliekt tos nebija iespējams, sāpes arī situāciju neuzlaboja. Reizēm, kad smagākais bija jau aiz muguras, bet ārsts vēl bija noteicis, ka uz sporta stundām iet nevajadzētu, tomēr gāju, arī uz dejām. Likās nesaprotami – kāpēc citi, kas visu var un drīkst, šīs stundas nevēlas apmeklēt. Man šķiet, ka kustība ir tieši tā, kas palīdz visvairāk," viņa uzskata.
No savas pieredzes Anete skaidro, ka gadījumos, kad artrītu konstatē bērniem, visvairāk pārdzīvo tieši mammas. "Arī manā gadījumā tā bija. Slimojot no trīs gadu vecuma, artrīts vienmēr ir bijis daļa no manis, tas nav nekas tāds, ar ko nebūtu iespējams sadzīvot, turklāt vēl pilnvērtīgi dzīvot. Grūtāk par pašu slimību ir skatīties uz mammu, kura par to ļoti pārdzīvo," viņa atzīst. "Tāpat gribu piebilst, ka, lai gan neskaitāmos mēnešus, kas bērnībā pavadīti slimnīcās, noteikti nevar uzlūkot kā labāko laiku manā mūžā, tomēr arī to es uztveru kā lielisku dzīves pieredzi. Arī slimnīcā ir bijuši dažādi jautri piedzīvojumi, iepazīti lieliski cilvēki, par ko esmu priecīga un gandarīta."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
