Pavisam nesen policija ziņoja par kāda vīrieša nāvi, pēc tam, kad viņš veikalā nozadzis alkohola pudeli un uz vietas to arī iztukšojis. Protams, iespējams, ka vīrietim bija arī kādas citas veselības problēmas, tomēr šis gadījums skaidri parāda, ka vielas, kas nelielos daudzumos nav nāvējošas, palielinot devu, tādas kļūst. Biznesa žurnālā businessinsider.com publicētā infografika uzskatāmi parāda, kādas devas arī ikdienā bieži lietoto šķidrumu – kafijas, ūdens un alkohola – var būt letālas.
Turklāt skaidri redzams, ka iedalījums "kaitīgs", "indīgs" vai "nekaitīgs" un "veselīgs" ne vienmēr ir tik viennozīmīgi. Nozīme, kā parasti, ir patērētajam daudzumam, un teiciens "Kas par daudz, tas par skādi!" šajā gadījumā ir īsti vietā.
Jāsaka, ka jebkuras ķīmiskas vielas pārdozēšana var radīt saindēšanos un pat nāvi, vienīgā atšķirība ir tajā, cik liela deva var izraisīt šādu efektu. Dažām ķimikālijām tā var būt pavisam neliela, savukārt citām tik milzīga, ka to vienlaicīgi uzņemt ir gandrīz neiespējami.
Bet, kā salīdzināt dažādu vielu indīgumu, ja tām ir ļoti atšķirīgi efekti un tos izraisa dažāda lieluma devas? Zinātnieki ķīmisku vielu toksicitātes noteikšanai izmanto lielumu – LD50 jeb vidējā letālā deva, raksta businessinsider.com. Tas ir daudzums vielas, kas izraisa 50% dzīvnieku grupas nāves, uz kuru viela tiek izmēģināta. Iedarbība var tikt mērīta brīdī, kad viela tiek lietota orāli, uz ādas vai injicēta dzīvniekam.
Rezultātus pēc tam var attiecināt arī uz cilvēkiem, rēķinot devas un ķermeņa masas attiecību. Jo mazāka ir letālā deva, jo viela indīgāka. Protams LD50 testa rādītājs nav absolūts, un tajā noteiktais vielas daudzums var nebūt nāvējošs.
Skaidrības labad jāmin, ka šādos testos ir vēl citi vispārpieņemtie kritēriji – zemākā iespējamā deva, kas ir nāvējoša, kā arī 100% nāvējoša deva, kas nozīmē, ka pēc šādas vielas devas neviens nevar izdzīvot.
Vēl viens būtisks faktors, kas jāņem vērā, vērtējot šos datus, ir tas, ka pētījumi ir veikti uz dzīvniekiem, bet uz cilvēkiem atsevišķas ķīmiskās vielas var iedarboties nedaudz citādi. Bieži izmantots piemērs ir teobromīns, kas ir rūgts alkaloīds, ko iegūst no kakaokoka un tas ir sastopams, piemēram, šokolādē. Cilvēks var apēst 1000 miligramus šīs vielas uz vienu savu svara kilogramu un izdzīvot. Tā kā tas ir milzīgs daudzums, tas nozīmē, ka nav iespējams apēst tik daudz šokolādes, lai nomirtu no teobromīna pārdozēšanas. Savukārt sunim nāvējošs daudzums var būt 300 miligrami teobromīna uz vienu ķermeņa masas kilogramu, tādēļ šokolāde šim mājdzīvniekam var būt ļoti kaitīga.
Tāpat devas var nedaudz atšķirties arī dažādiem cilvēkiem, atkarībā no veselības un psihiskā stāvokļa. Daudzām vielām, iespējams, letāla deva ir ļoti liela, bet jau krietni vien mazāka deva var izraisīt saindēšanos, raksta businessinsider.com.
Protams, šādiem testiem ir arī ētiskais aspekts. Izmēģinājumi noteikti ir cietsirdīgi pret dzīvniekiem, tādēļ pašlaik lielākoties vielu indīgumu nosaka ar citādu metožu palīdzību.
Visbeidzot LD50 tests, kas parāda letālās alkohola, ūdens un kofeīna devas, ir uztverams vairāk kā interesants fakts, nevis realitāte, jo, ņemot palīgā loģiku, top skaidrs, ka, izdzerot 118 tasītes kafijas, cilvēks vēl pirms kofeīna pārdozēšanas būtu nomiris no ūdens pārdozēšanas.
Tāpat arī alkohola iedarbība var būt atšķirīga, atkarībā no tā, vai tiek dzerts tukšā dūšā un kādi ir iepriekš iegūtie alkohola lietošanas paradumi.
