Pie šāda secinājuma ir nonākusi arī Anita (27)*, kuras dzīvē nelūgtā viešņa – depresija ienāca nebūt ne kā 21. gadsimta modes lieta, bet pārmaiņas līdz šim harmoniskās un dzīvespriecīgās Anitas mammas Ilvas (52)* dzīvē.
"Šajā stāstā dalos tāpēc, ka tas var palīdzēt citiem, un arī tāpēc, ka mana mamma pati par to diezin vai runātu atklāti. Lai gan abas zinām, ka mūsu pieredze būtu vērtīga citiem, viņa par piedzīvoto vēl vairās runāt, atklājot savu identitāti," stāsta Anita.
"Mammas ikdiena mainījās, kad ilgas slimības rezultātā aizgāja mans tētis. Lai gan šī traģēdija bija un joprojām ir neizsakāmi sāpīga, notikušo daļēji vērtējām arī kā zināmu atvieglojumu. Nenovēršamais un, gribot negribot, gaidītais bija noticis – mums atkal bija iespēja atgriezties ierastās dzīves ritmā.
Sākotnēji man šķita, ka mammai tas izdodas. Viņa devās uz darbu, tikās ar paziņām, pat sāka apmeklēt dažādus pasākumus un interešu grupas. Kad tikāmies, šķita, ka kaut kā kūņojamies uz priekšu, sākam atgūt zem kājām zudušo pamatu.
Pamanīju, ka mamma ir sākusi pieņemties svarā un vairs nav tik kopta, kā savulaik. Bija pazudusi ierastā rozā lūpu krāsa, balināto matu saknes – ataugušas. Nolēmu par to klusēt, lai mammu neapbēdinātu vēl vairāk, taču klusībā raizējos – neraugoties ne uz ko, viņa vienmēr bija pievērsusi lielu vērību savam izskatam.
Tomēr pēc gada pamanīju, ka mamma ir sākusi pieņemties svarā un vairs nav tik kopta, kā savulaik. Bija pazudusi ierastā rozā lūpu krāsa, balināto matu saknes – ataugušas. Nolēmu par to klusēt, lai mammu neapbēdinātu vēl vairāk, taču klusībā raizējos – neraugoties ne uz ko, viņa vienmēr bija pievērsusi lielu vērību savam izskatam. Kāpēc pēkšņi tāda vienaldzība? No maniem piedāvājumiem abām aiziet kopā uz frizētavu mamma atrunājās – teica, ka pati drīzumā apmeklēšot frizieri, neesot bijis laika.
Pamazām mamma sāka mani arī retāk apciemot. Tā kā dzīvojam dažādās pilsētās, pieņēmu, ka viņu nogurdina garais ceļš. Arī man tobrīd darba dēļ nesanāca viņu apciemot tik bieži, kā gribētos. Telefona sarunās jutu, ka mamma kļūst aizvien apātiskāka, ikdienā nedara neko, kas sniegtu patīkamas un svaigas emocijas – vien dodas uz darbu un pēc tā nāk atpakaļ mājās.
Centos viņu pierunāt biežāk doties ārā, vairāk kustēties, taču saņēmu virkni pretargumentu. Uzzināju, ka mamma arī sākusi slikti gulēt. Kad pie viņas kārtējo reizi aizbraucu, redzēju, ka ne tikai viņas ārējais veidols un personība ir mainījusies. Arī dzīvoklis bija nesakopts, tajā valdīja juceklis, bet mamma to, šķiet, nemanīja.
Ap viņu it kā bija uzcelta aizsargsiena, cauri kurai es nespēju izlauzties. Centos runāt par notiekošo, sapratu, ka viņai ir depresija, mudināju meklēt profesionāļu palīdzību, bet tas, kā zināms, nebūt nav lēts prieks. Turklāt mamma baidījās no apkārtējo viedokļiem. Baidījās no nosodījuma.
Tā nu vairākkārt nesekmīgi centos situāciju mainīt, runāt, iedrošināt, iedvesmot, pat aicināju mammu dzīvot pie sevis, bet neguvu nekādus panākumus vai pretreakciju. Stāvoklis arvien pasliktinājās, redzēju, ka viņa aizvien biežāk gremdējas pagātnē.
Izšķirošais trieciens nāca brīdī, kad mammas darbavietā notika štatu samazināšana. Viņu atlaida. Tas mammas (un arī manai) ikdienai lika sabrukt. Sapratu, ka vien ar manu algu nespēšu uzturēt mūs abas ilgtermiņā, centos par to ar mammu runāt. Atzīšos – atklāti paudu arī dusmas par viņas vienaldzīgo reakciju, liku saņemties. Tikai vēlāk sapratu, cik bezjēdzīgi un lieki tas toreiz bija.
Kad uzzināju, ka mamma nolēmusi piekāpties savai slimībai un atmest dzīvei ar roku, biju komandējumā Berlīnē. Viņa man piezvanīja vēlu vakarā un teica, ka tikko gandrīz padarījusi sev galu, blakus stāvot atvērta miegazāļu paciņa. Nezinu, kā tobrīd noturējos un nesabruku, un spēju atlidot uz Latviju jau ar tuvāko reisu...
Kad uzzināju, ka mamma nolēmusi piekāpties savai slimībai un atmest dzīvei ar roku, biju komandējumā Berlīnē. Viņa man piezvanīja vēlu vakarā un teica, ka tikko gandrīz padarījusi sev galu, blakus stāvot atvērta miegazāļu paciņa.
Todien abas raudājām tā, ka šķita, plīsīs sirds. Sapratu, cik bezatbildīgi no manas puses bija neiesaistīt mediķus jau agrāk, ļaut mammai it kā ķepuroties saviem spēkiem. Biju pārbijusies, vai notikušais neatkārtosies vēlreiz, tāpēc nekavējoties mammu pierakstīju pie psihiatra, ko ieteica draudzene, kurai uzdrošinājos atklāt situāciju. Vērsos pie tuvākajiem radiem, paskaidrojot, kas noticis, un lūdzot palīdzēt materiāli. Joprojām esmu pateicīga kādam tur, augšā, kurš mammai tabletes tajā liktenīgajā vakarā neļāva norīt. Šķiet, tas bija tēvs, kurš no mākoņa maliņas lika mammai nezaudēt saprātu…
Šobrīd viņa apmeklē psihoterapeitu, lieto medikamentus un pamazām atgūst zudušo vēlmi dzīvot, nevis vien eksistēt. Es nezinu, kā viss iegrozīsies, taču apzinos, ka situācija būtu bijusi citāda, ja mēs abas, galvenokārt jau es, būtu reaģējušas savlaicīgāk. Šobrīd saprotu, cik liela nozīme ir jau pirmajām pārmaiņām cilvēka uzvedībā, ko redzam. Nav jāgaida gadiem, pat ne mēnešiem, mums pierodot pie mīļoto nomāktības, lai it kā negaidīti notiktu neizbēgamā traģēdija, slimībai saasinoties."
Kā skaidrots Slimību profilakses un kontroles centra un Veselības ministrijas kampaņas "Nenovērsies!" informatīvajos materiālos, kas tapuši sadarbībā ar sertificētu ārsti – psihiatri Dr. Ingu Zārdi, depresija ir saslimšana, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un fiziskās ķermeņa reakcijas. Ikviens kādā dzīves brīdī var justies noskumis vai nelaimīgs, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka sākusies depresija. Depresija traucē pilnvērtīgi veikt ikdienas aktivitātes, var pat parādīties domas, ka dzīvot nav vērts. Svarīgi laikus vērsties pie speciālista, lai noteiktu depresijas veidu un saņemtu atbilstošu palīdzību. Mūsdienās depresija ir ārstējama slimība.
Kā atpazīt depresiju?
Depresijas biežākie simptomi ir pastāvīgi nomākts garastāvoklis, interešu trūkums, vienaldzības sajūta, nespēks, enerģijas izsīkums. Cilvēks, kurš cieš no depresijas, nespēj priecāties par lietām un notikumiem, kas agrāk sagādāja labsajūtu. Parādās nepamatota vainas sajūta. Nākotnes redzējums kļūst drūms un pesimistisks. Depresijas gadījumā ir grūtības koncentrēties un pieņemt lēmumus.
Depresijas simptomi ir arī traucēts miegs, izmainīta apetīte, lēnīgums kustībās un domāšanā, sasprindzinājums, neizskaidrojamas fiziskas sūdzības – galvas vai muguras sāpes. Nopietnākos gadījumos var parādīties domas par pašnāvību. Smagas depresijas gadījumā iespējamas pat halucinācijas un īstenībai neatbilstošas, biedējošas domas.
Turpinājumā piedāvājam informāciju par depresijas rašanos, tās cēloņiem, kā arī iespējām to diagnosticēt un veikt pašnovērtēšanas testu.
*Vārdi mainīti.
Kādi ir depresijas cēloņi un riska faktori? Pašnovērtēšanas tests
Izplatītākie depresijas veidi
Kā ārstē depresiju un kur Latvijā meklēt palīdzību?
