Esmu vienkārši jau nonācis bezizejā, esmu arī visur aizņēmies un to naudu nospēlējis! Mani mājās vairs neviens negaida, tik ik pa brīdim dēls zvana un saka - "Tēti! Kad tu beidzot nāksi mājās? Kur esi?" Man nav viņam ko atbildēt! Esmu mēģinājis darīt sev galu, mani nocēla no striķa, arī tas nebija man mācība, un turpinu spēlēt! Ļoti lūdzu padalīties ar info, ko un kā man darīt?!
Ar cieņu - spēlmanis.
Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu 29204920 vai e-pastu benita@psihodinamika.lv. Konsultēšana skaipā: benita.griskevica; Twitter Benita@Emocijas):
Labdien, Spēlmani!
Uz jautājumu, kas Jums kaiš, es atbildu - 1) ticība Brīnumam, tātad, brieduma trūkums; 2) neatlaidības trūkums (slinkums vai apnikums?), praktizējot 12 soļus savā dzīvē, 3) grūtības pieņemt recidīvus kā dabisku atveseļošanās procesa sastāvdaļu, jo domāju, ka Jūs uz tiem reaģējat ar dziļu vilšanos un tāpēc atkal padodaties slimībai.
Pirmais darbs, ko vēlos Jums ieteikt kā obligātu - apbedīt savu ticību Tam Lielajam Brīnumam, ko Jūs katru reizi meklējat spēļu zālē un pie palīdzības sniedzējiem. Tāda brīnuma vienkārši nav.
Varbūt neesat līdz galam sapratis, kā noliedzat savu slimību? Jo kādēļ gan recidīvs beidzas nevis ar analīzi pašpalīdzības grupā vai pie sava narkologa, nevis ar jaunu pieredzi, parādu atdošanu un vērtīgām atziņām, bet gan pāraug sistemātiskā spēlēšanā? Recidīvs ir tikpat nozīmīgs slimības attīstībā kā atveseļošanās procesā. To, ka atkarība ir neizārstējama (jo recidīvs iespējams vienmēr), bet ārstējama slimība (iespējami ilgi pilnvērtīgas dzīves gadi bez spēlēšanas), Jūs to lieliski zināt, ja vien Minesotas programmā esat pavadījis pilnu laiku. Norauties jeb uzspēlēt nav noziegums, tā ir slimības atgriešanās. Bezatbildīgi ir tādā brīdī atmest sev ar roku vai iestāstīt, ka esat neārstējams, un padoties. Recidīvs ir iemesls atgriezties grupā, doties pie ārsta, darīt visu, lai tas kļūtu par pieredzi un darītu stiprāku, nevis veicinātu mazdūšību un paļaušanos slimībai.
Saprātīga rīcība patlaban būtu spēles pārtraukšana, atgriešanās pie 12 soļu filosofijas, kārtējā Minesotas programma (jo varbūt tieši tagad Jūs tai beidzot esat nobriedis - sevis dēļ), atgriešanās pie zināšanām, ko Jums snieguši ārsti, psihoterapeiti un citi atkarīgie. Soli pie soļa, minūti pie minūtes audzēt skaidrā pavadīto laiku un praktizēt 12 soļus ar tādu pašu neatlaidību, kā ziedojat savu dzīvi Lielā Brīnuma pielūgsmei - naudas un veiksmes kārei, - tas ir ceļš atpakaļ dzīvē.
Jūsu personība ir tik jūtīga, ka Jūs viegli un kaislīgi pakļaujaties Lielā Brīnuma suģestijai, tātad arī pašiedvesmai. Spēks izaugsmei meklējams turpat, kur ir posta avots - Jūsos. Tikai Jūs varat mainīt savu dzīvi, atsakoties no ticības Lielajam Brīnumam un liekot tās vietā ticību skaidrības idejai un sperot konkrētus soļus tai pretī. Apsēstība ar spēli jānomaina uz apsēstību ar skaidrību. Tikai Jūs to varat izdarīt, bet Jūs to nevarat paveikt viens, jo atkarība ir nāvējoša, neizārstējama, recidivējoša slimība, milzīgs spēks, pret kuru viens nav karotājs. Jūs to zināt ļoti labi, vai ne? Katram, kurš saslimis ar atkarības slimību, atliek divi ceļi - nāve vai skaidrība. Jūs varat turpināt auklēties ar savu tiekmsi spēlēt, lolot to, izdabāt tai, iestāstot sev, ka Jums, redz, neviens nespēj palīdzēt. Bet varat arī beidzot izkāpt no pasaku pasaules, samierināties ar to, ka Lielā Brīnuma nav, un paņemt savu dzīvi savās rokās.
Principu Jūs zināt - vispirms jānokļūst drošībā, kur nav spēles, nav psihotropo vielu, bet ir iespēja palikt skaidrā. Tālāk, kā parasti - atkal psihoterapija 12 soļu programmā, atkal Anonīmie Spēlmaņi uz visu atlikušo mūžu.
No sirds Jums vēlot atveseļošanos - ar cieņu,
Benita Griškeviča,
Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.
