Profesoram ir 71 gads un viņš joprojām ir fiziski aktīvs, enerģijas pilns, strādā un palīdz cilvēkiem tikt galā ar muguras sāpēm, konsultē veselības veicināšanas jautājumos. Un šajā rakstā viņš dalās nevis ar ilgmūžības teorijām, bet gan ar praksē pārbaudītām efektīvām receptēm vecumdienu pavirzīšanai tālākā nākotnē.
Pirms ienirt ilgmūžības tēmā, mēs piekrītam profesoram, ka nerunāsim par kvantitāti, bet par kvalitāti, nevis par to, kā dzīvot pēc iespējas ilgāk, bet gan par to, kā ilgāk saglabāt dzīves kvalitāti. Protams, neviens cilvēks vecumdienās nevēlas kļūt par apgrūtinājumu mīļajiem, nekādā gadījumā negrib zaudēt spēju patstāvīgi pārvietoties un ilgi baudīt dzīvi. Profesors ir optimistisks – tas nav tikai sapnis, par to jāsāk rūpēties no 30 līdz 35 gadu vecuma.
"30 līdz 35 dzīves gados cilvēka dzīvē notiek sava veida pavērsiens. No dzimšanas līdz 20 gadiem mēs augam, veidojamies, nobriestam, attīstām visas funkcijas, mūsu dzīves fizisko spēku līkne paceļas. No 20 līdz 30 un 35 gadiem mēs paliekam vienā līmenī, ja vien nav veselības problēmu. 30 līdz 35 gadu vecumā dzīves fizisko spēku līkne sāk iet lejup, kādam tā nolaižas diezgan taisnā leņķī, citiem izdodas noturēt slīpu līkni," dzīves posmus vizualizē Jasūns.
Bieža kļūda ir visu mazkustīgo darba dienu kompensēt ar vingrošanu un fiziskajām aktivitātēm nedēļas nogalēs. Emocijās ierauts cilvēks nežēlo sevi, atdod visus spēkus un pirmdien atgriežas mazkustīgajā rutīnā.
Kas nosaka šīs līknes lejupslīdes ātrumu un slīpumu? Kāpēc daži cilvēki sāk izjust "dzīvesveida sekas" 30 gadu vecumā, bet citi jūtas veseli, enerģiski pat 60 gados? Iemeslu ir daudz, taču profesors atzīmē, ka vislielāko ietekmi rada ilgtspējība, neekonomiska organisma resursu izsīcināšana un ilgstošs stress, ko mēs mēdzam mazināt ar neadekvātu ēdienu, alkohola un fiziskās aktivitātes veidu.
Pēc Jasūna teiktā, ir trīs galvenie veselīgas ilgmūžības pamati:
- psiholoģiskā stabilitāte;
- adekvāta fiziskā aktivitāte;
- līdzsvarota barības vielu uzņemšana.
Ja šie trīs pamati harmoniski mijiedarbojas viens ar otru, – cilvēks var dzīvot ne tikai ilgu, bet arī kvalitatīvu mūžu.
Plānojiet un iemācieties pateikt "nē"
Šķiet, ka nemitīgā steigā mēs vienkārši nonākam spriedzē. Ir praktiski neiespējami izbēgt no šī intensīvā tempa, kas kļuvis par dzīvesveidu. Tomēr profesors Jasūns norāda, ka pietiktu tikai ar divām lietām: pierast pie ikdienas mājsaimniecības, profesionālo un atpūtas pasākumu plānošanas un, otrs, iemācīšanās reizēm pateikt "nē". Tas šķiet vienkārši, bet praksē tas daudziem kļūst par īstu izaicinājumu.
Jautāts, cik soļu jāveic katru dienu, profesors nepadodas: "Vidēji 13 000 līdz 15 000 soļu. Mums tas tie būtu jāpievarē pat 90 gadu vecumā."
"Cilvēki neplāno savu laiku, it īpaši steigā. Viņi no rīta pieceļas no gultas un dodas "pa taisno" uz automašīnu, sastrēgumiem, stresa situācijām, jo neievēro vajadzību lēni paēst un iekļaut ikdienā fiziskās aktivitātes."
Atbilstošas fiziskās aktivitātes ir ilgmūžības atslēga
Profesors, plānojot dienu, iesaka fiziskās aktivitātes: "Bieža kļūda ir visu mazkustīgo darba dienu kompensēt ar vingrošanu un fiziskajām aktivitātēm nedēļas nogalēs. Emocijās ierauts cilvēks nežēlo sevi, atdod visus spēkus un pirmdien atgriežas mazkustīgajā rutīnā. Sekas – mikrotraumas, nogurums un dažādi veselības traucējumi."
Vislielāko ieguvumu veselībai cilvēks gūst no regulāras, vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes. Pats profesors 50 līdz 56 stundās vidēji nobrauc 200 līdz 220 kilometrus mēnesī. Viņš fiksē katru pastaigu, izmantojot viedās tehnoloģijas, un uzrauga nedēļas, mēneša, gada statistiku. "Sāciet staigāt, pierakstiet, cik esat nobraucis ar velosipēdu, cik gājis kājām, fiksējiet pašsajūtas izmaiņas un pēc gada jūs būsiet pārsteigts, ka jūsu gadi iet uz priekšu, bet izturība un iespējas ir palielinājušās. Tā ir dzīves kvalitātes uzlabošanās! Jūs varat uzraudzīt, vai saglabājat savu fiziskās veselības līmeni un izvairāties no straujas novecošanas," saka sarunu biedrs.
Lielākajai daļai cilvēku joprojām šķiet, ka mēs masēsim, izvingrināsim cilvēku, izrakstīsim uztura piedevas un atrisināsim problēmu. Jā, mūsu misija ir palīdzēt tikt vaļā no sāpēm, taču arī – iemācīt veselīgu pieeju ķermeņa resursu smelšanai.
Jautāts, cik soļu jāveic katru dienu, profesors nepadodas: "Vidēji 13 000 līdz 15 000 soļu. Mums tas tie būtu jāpievarē pat 90 gadu vecumā."
Profesors nosauc skaidrus kritērijus, lai cilvēks varētu novērtēt, vai fiziskās aktivitātes ir pietiekamas. Pie viņa lielākoties vēršoties cilvēki, kuri par maz staigā – dienā noiet tikai 3000 līdz 4000 soļu. Kādi ir riski tik mazai aktivitātei? "Ja cilvēka fiziskās aktivitātes ir adekvātas, tad tiek dota pavēle elpošanas, sirds un asinsvadu sistēmai, iekšējiem orgāniem, lai tie darbotos. Ja cilvēka fiziskās aktivitātes samazinās līdz 2000 soļiem dienā vai pat mazāk, visas ķermeņa sistēmas arī it kā "sasalst" un sāk ievērojami samazināt funkcionālās spējas. Tas var novest pie sirds mazspējas, kuņģa problēmām, atmiņas pasliktināšanās, miega traucējumiem. Un tas viss tikai tāpēc, ka ķermenis nav likts pie fiziska darba, turklāt šim darbam nebūtu jābūt pārspīlētam – jebkurām fiziskām aktivitātēm ir jāadaptējas," profesors pārskata nekustīguma sekas. To, ka arī ļoti intensīvas fiziskās aktivitātes nav veselības un ilgmūžības garantija, jau ir pierādījuši vairāki pētījumi. Jasūns atgādina amerikāņu zinātnieku 1963. gadā veiktu pētījumu, kura laikā tika analizēti mirušo karavīru un policistu miokarda un diafragmas biopsijas paraugi. Cilvēku vecums bija 25 līdz 30 gadi, viņi bija labi apmācīti un profesionāli sagatavoti darbam. Tomēr pētījuma rezultāti parādīja, ka viņu bioloģiskais vecums bija jau 40 līdz 45 gadi.
"Diemžēl mūsu resursi nav bezgalīgi – jo ātrāk tos izmantojam, jo ātrāk novecojam. Cilvēka ķermenim tāpat kā automašīnai vēlams darboties ar ieteicamo ātrumu, citādi "degviela patērējas par daudz" un viss ātrāk nolietojas. Tomēr lielākā daļa cilvēku joprojām sporto ar neadekvātu fizisko slodzi, būtu vērts tērēt resursus pēc iespējas ekonomiskāk," fiziskās aktivitātes tēmu rezumē profesors.
Neignorējiet olbaltumvielas, ķermeņa celtniecības materiālu
Profesors iesaka atcerēties bioķīmiju: "Pēc treniņa smagi strādājošs muskulis varēs atgūties tikai tad, ja tam tiks veikta normāla olbaltumvielu sintēze. Ja uzturā trūkst olbaltumvielu vai ir pārāk īss atpūtas intervāls līdz nākamajam vingrinājumam, sākas regress."
Profesors apšauba priekšrocības, ko sniedz uzturs, kas aprobežojas ar dārzeņiem vai augļiem. Pat īslaicīga atteikšanās no olbaltumvielām izraisa lielu deficītu, kas ir ķermeņa galvenais celtniecības elements. Jasūns tikai atgādina: "Ja trūkst olbaltumvielu uzturā, to trūks arī kaulos, locītavās, skrimšļos.
Profesors 50 līdz 56 stundās vidēji nobrauc 200 līdz 220 kilometrus mēnesī. Viņš fiksē katru pastaigu, izmantojot viedās tehnoloģijas, un uzrauga nedēļas, mēneša, gada statistiku.
Paturiet prātā, ka grumbu veidošanos ietekmē arī proteīna kolagēna trūkums. Un, ja jūs vingrojat, olbaltumvielas ir būtiskas muskuļu atjaunošanai. "Viss ir jūsu rokās – uzņemieties atbildību par sevi. Ja jums trūkst zināšanu vai ir veselības problēmas, neeksperimentējiet, bet meklējiet palīdzību vai padomu pie speciālistiem." Tomēr, pēc Jasūna teiktā, bieži vien no speciālistiem tiek gaidītas ne tikai zināšanas: "Lielākajai daļai cilvēku joprojām šķiet, ka mēs masēsim, izvingrināsim cilvēku, izrakstīsim uztura piedevas un atrisināsim problēmu. Jā, mūsu misija ir palīdzēt tikt vaļā no sāpēm, taču arī – iemācīt veselīgu pieeju ķermeņa resursu smelšanai un veicināt izpratni, kā uzņemties atbildību par savu veselību. Es varu jums parādīt ceļu, bet katram tas būs jāiet personīgi."
