“Jūs tiešām uz Tvaika ielu?” aplikācijas “Bolt” taksometra vadītājs, sēžot puspagriezienā, piecas garas sekundes cenšas saskatīt manās acīs kaut ko neparastu. “Jā, man tur intervija,” es viņam uzšņācu un izturu skatienu. “Vispār es baigi kavēju,” piebilstu, mudinot beidzot sākt braukt. Tā nu mēs, garās sarunās neielaižoties, aizvadām klusu piektdienas pēcpusdienu sastrēgumos. Lūk, stāsti, ko gribi, bet, ja reiz tu dodies Tvaika ielas virzienā, rēķinies, ka šoferis tevi ik pēc piecām minūtēm uzlūkos atpakaļskata spogulī. Mani pie durvīm sagaida stilīga, jauna sieviete, kuru kādā no pilsētas terasēm piektdienas vakarā varētu sajaukt ar dāmu no reklāmas industrijas. Šoreiz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatres Jutas Jaudzemas stāsts.

Es šeit nekad iepriekš neesmu bijusi un, atzīšos, šo vietu iztēlojos ar restēm, aiz kurām sēž cilvēki, kuri kliedz, raud un gaida iespēju, kad varēs aizbēgt. Bet te gluži tā neizskatās!

Tas priekšstats veidojas no leģendām, kādas valda sabiedrībā. Nav jau gluži tā, ka visi cilvēki ļoti vēlas te uzkavēties, drīzāk daļa ātrāk grib tikt prom un nevienam nestāstīt, kur bija nonākuši. Reizēm, lai ātrāk tiktu prom, negrib teikt, ka, iespējams, stāvoklis vēl nav pietiekoši uzlabojies. Bet ir noteikts pacientu loks, kuri šeit atrod glābiņu, kuri zina, ka te viņi būs paēduši, ka būs ko uzvilkt mugurā un ka viņi kaut vai mēnesi varēs padzīvot mierā. Daļa pacientu uzskata, ka zāles drīzāk vajag man, nevis viņiem. Uzreiz jāpasaka, ka es strādāju pirmreizējo psihožu un ekspertīžu nodaļā ar salīdzinoši smagākajiem gadījumiem – psihozēm. Bet reizēm šeit nonāk arī pacienti ar trauksmi, depresiju vai personības traucējumiem. Šeit pacienti biežāk tiek atvesti ar ātro palīdzību. Tā ir akūtā psihiatrija un stāvokļi, kas pārsvarā jau prasīt prasās pēc steidzamas palīdzības. Gadās arī tādi, kuri ir izdzēruši pārāk daudz alkoholisko dzērienu, tad pār galvu birst visas pasaules problēmas, un tādā stāvoklī sagriež vai saskrāpē sev rokas, ka pēc paškaitējuma vai pašnāvības mēģinājuma viņus atved pie mums. Tie pārsvarā ir gadījumi, kuros cilvēki paši vairs nespēj adekvāti novērtēt situāciju, un tad ātro palīdzību izsauc tuvinieki, kaimiņi, vai arī kāds garāmgājējs uz ielas. Protams, pacienti ar hronisku saslimšanu atgriežas atkal un atkal. Pie mums diemžēl tas ir ļoti nesakārtoti – ja cilvēks labprātīgi nepiekrīt doties uz pansionātu (kas tomēr ir vismaz kaut kāds atbalsts), viņš kuļas pa dzīvi, kā nu māk. Bieži vien kuļas, kuļas, tad atkal tiek atvests pie mums. Būtībā mūsu slimnīca pilda diezgan lielu sociālo funkciju, bet par to neviens negrib daudz runāt, jo tas viss ir "nesmuki", tāpēc jāpaslauka zem paklājiņa. Vienas no manām skumjākajām pārdomām ir, kad pie mums tiek atvesti ļoti jauni pacienti, un es redzu, ka viņi ar slimību sadzīvo ne pirmo dienu. Un tad viņi man pamazām atklāj, ka, piemēram, balsis dzird jau gadus piecus, daži kopš pusaudžu vecuma, citi vispār nezina, kā tas ir, kad to balsu nav. Viņi uzskata, ka tas ir normāli. Pēc kāda laika man zvana vecāki un jautā: "Vai jūs varēsiet viņu izārstēt?" Es varēšu uzlabot stāvokli, bet izārstēt viņu es vairs nevarēšu.

Kāpēc tu saki, ka pēdējā laikā tiek atvesti gados jauni pacienti? Ar ko tas ir saistīts?

Cilvēki nerunā, mazāk kontaktējas, ierodas nedaudz "ielaistākās" stadijās. Pirmkārt, faktiski man vairs nav neviena pacienta, kurš nebūtu lietojis kādas vielas. Šeit strādājot, esmu pilnīgi pārliecināta, ka zālītes smēķēšana var izprovocēt smagus psihiskus traucējumus, jo pašlaik rodas sajūta, ka tā aug un ir pieejama visur un ikviens to var smēķēt kaut vai visas diennakts garumā.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!