Sūzena Šofnera jau 18 gadus ik rītu klusībā pateicas par sev sniegto iespēju dzīvot. Ceram, ka viņas stāsts palīdzēs arī tev – iespējams, kā motivācija cīnīties, ja saslimšana ar krūts vēzi konstatēta nesen, vai kā spēka avots, ja esi tā, kura atbalsta sev tuvu cilvēku cīņā ar slimību.
Kas tevi izbiedēja visvairāk, kad uzzināji diagnozi – vēzis?
Nezināmais. Bet, kad guvu pietiekamu informāciju un izpratu situāciju, kā arī savas iespējas, manas bailes mazinājās. Protams, bija naktis, kad jutu sevi pārņemam šausmas, tomēr informācija un zināšanas ļāva man nezaudēt prātu.
Kā tu cīnījies ar bailēm?
Kad man bija vissmagāk, es dalījos savās sajūtās ar ģimeni un draugiem. Un sapratu, ka pēc tam, kad esmu par šīm bailēm runājusi, tās vairs nešķiet tik visaptverošas un spēcīgas. Bet, ja tās glabāju sevī, bija sajūta, ka cīnos ar neuzveicamu briesmoni. Tāpat es rakstīju dienasgrāmatu, kurā pateicos par visu. Pat par dienām, kad spēju piecelties no gultas un izdzert draugu pienesto piena kokteili.
Ko tu tagad dari citādi nekā pirms saslimšanas?
Es esmu pati savas labklājības un labsajūtas sargs. Kad atradu savā krūtī bumbuli, neskaitāmi ārsti teica, ka tas nav nekas bīstams, ka tam nav vēža pazīmju. Tomēr es ieklausījos savā ķermenī un sapratu, ka kaut kas tomēr nav lāgā. Uzstāju uz biopsiju, un tieši tā mēs atklājām, ka audzējs ir ļaundabīgs.
Ko tu iemācījies?
Vēzis iemācīja mani piebremzēt un sākt rūpēties par savu imunitāti. Kad jūtu, ka atkal sev uzkrauju pārāk daudz, cenšos atslābināties un mazināt pienākumu skaitu. Esmu arī iemācījusies lūgt palīdzību. Saprotu, ka visu nevaru paveikt pati.
Esmu svētīta ar lieliskiem draugiem, kuri man vienmēr ir līdzās. Tāpat esmu iemācījusies elpot dziļāk, izbaudīt klusumu un vairāk baudīt dabu.
Kāds ir vislabākais veids, kā palīdzēt cilvēkam, kurš slimo ar vēzi?
Nemitīgi jautāt un piedāvāt savu palīdzību. Pat tad, ja atbilde ir noraidoša.
Draugi, kuri regulāri mani apciemoja ar siltu ēdienu un iztīrīja māju, burtiski glāba manu dzīvību. Sievietēm ir grūti lūgt un pieņemt palīdzību, bet, ja ir kāds, kurš izmazgās veļu un aplies istabas augus… Tā ir īsta svētība.
Tāpat, atbalstot kādu, kas cīnās ar vēzi, nedrīkst aizmirst par viņu terapijas laikā. Parasti tā ilgst no sešiem mēnešiem līdz gadam. Ja šajos mēnešos saņem kartīti ar laba vēlējumiem, zvanu vai negaidītu apskāvienu, tas patiešām nozīmē daudz.
Un kas nepalīdz?
Ir jācenšas atturēties no padomiem, ja vien tie nav lūgti. Ieteikumi sākt dzert sulas, atteikties no gaļas, apmeklēt konkrētu ārstu nogurdina. Ja kāds lūdz pēc papildus informācijas, lai labāk izprastu slimību, tas ir labi, tomēr cenšanās izprast slimību un uzzināt par to pēc iespējas vairāk ir patiešām nogurdinoša.
Tāpat nevajadzētu kritizēt cilvēka izvēlēto ārstēšanās metodi. Katrs cīnās ar savu vēzi, un ne vienmēr tas, kas derējies vienam, derēs otram. Svarīgākais ir izrādīt atbalstu un palīdzēt ar darbiem, kā vien tas iespējams.
Kas tev slimības ārstēšanā palīdzēja visvairāk?
Manas ģimenes un draugu sniegtā mīlestība. Tāpat arī ļoti palīdzēja nozares kolēģi teju no visas pasaules. Mana sirds lūzt, domājot, ka ir cilvēki, kuri cīņu ar vēzi pārcieš vientulībā.
Vai tu par vēzi domā katru dienu?
Par vēzi domāju tad, kad man kaut kas pārāk ilgi sāp vai netieku vaļā no saaukstēšanās.
Tomēr es veltu lielu uzmanību savai veselībai un man ir labi ārsti. Kad domāju par pārciesto slimību, šķiet, ka tā neesmu bijusi es, kura slimoja.
Kā slimība mainīja tavu ikdienu?
Esmu iesaistījusies organizācijā, kas palīdz cilvēkiem, kuri cīnās ar vēzi. Vācu līdzekļus, organizēju atbalsta grupas un konsultācijas. Un ceru, ka reiz pret audzējiem tiks atrastas zāles. Nu krietni vairāk domāju par citiem.
