Mājsēde, komandantstunda, ierobežojumi – to visu pēdējā gada griezumā bijām jau reiz piedzīvojuši, tādēļ lielai daļai šī gada rudens ar krāsainajām lapām atnesis arī "déjà vu" sajūtu. Ja neņemam vērā kontekstu un sadalām notiekošo tīri "pa gabaliem", patiesi, nekas daudz kopš iepriekšējā "lokdauna" nav mainījies, taču šajā gadījumā netiek ņemts vērā fakts, ka ar katriem nākamajiem ierobežojumiem viens no veselības balstiem sāk ļodzīties aizvien vairāk. Notikumu epicentrā – mentālā veselība.

Ārsts psihoterapeits, RSU docētājs Artūrs Miksons norāda, ka notiekošais, nenoliedzami, atstās sekas uz cilvēku psihisko veselību, taču to nevar nodalīt no fiziskās veselības. "Teiksim, ja esam sasituši vai salauzuši kāju, mums ir kāds nopietnāks sasitums vai pušums, tas ir nepatīkami. Mums sāp – vienalga, vai esam paši to sev nodarījuši vai kāds cits. Tas ir sāpīgi, un tas ir fakts. Tad mēs mēģinām traumu kaut kā arī sadziedēt," stāsta Miksons. Notiekošā ieskicēšanai psihoterapeits iesaka iedomāties, ka šī sava veida trauma iegūta vēl sen pirms Covid-19 pandēmijas un visiem no tās izrietošajiem ierobežojumiem. "Un tad ir jautājums: ko cilvēks ar šo traumu dzīves laikā ir darījis? Mums katram tāda ir. Vai viņš ir veiksmīgi to apārstējis, licis tikai virsū plāksterus vai nav ārstējies nemaz un vienkārši to ignorējis? Ņemot vērā ģenētiku un pielietotās metodes, rezultāts ir kā nu kuram – sadzīst, nesadzīst, attīstās infekcija, kļūst vēl smagāk un tamlīdzīgi."

Un tad nāca pirmais "lokdauns". Miksons teic, ka to var salīdzināt ar vēl vienu traumu virsū jau līdzšinējai. Šajā gadījumā svarīgi saprast, kāda tad bija primārā vaina, tās dziļums un izvēlētā ārstēšanas metode. Pēc pieejas "traumas" ārstēšanai psihoterapeits cilvēkus iedala trīs kategorijās:

  • Pirmā grupa – līdz pirmajiem ierobežojumiem spēja atrast veiksmīgus un veselīgus veidus, kā savu brūci dziedēt.
  • Otrā grupa – tikai nedaudz spējusi sadziedēt traumu, tāpēc pirmajā Covid-19 vilnī to vēlreiz atrāva vaļā. Tas nozīmēja, ka bija jātiek galā ne tikai ar jauno, bet arī veco sāpi, kā rezultātā izteiktu dusmu, bezspēcības, saguruma un izdegšanas sajūtas parādīšanās bija tipiska grupas pazīme.
  • Trešā grupa – "plāksteru licēji". Ja otrā grupa tikai apstākļu sakritības dēļ nav tikusi ar problēmu galā, bet kaut cik veselīgi cenšas to risināt, trešā traumu ignorē pavisam. Psihoterapeits šos cilvēkus sauc par bumbu ar laika degli – kādā brīdī pušums būs tik liels, ka imobilizēs cilvēku.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!