Raksts no mūsu lietuviešu kolēģiem Delfi.lt.
Ir arī svarīgi zināt, ka pašnāvība daudzos gadījumos nav tikai impulsīva rīcība, kā tas var likties no malas. Tā maldīgi var šķist tāpēc, ka mēs nezinām, kas patiesībā notiek cilvēka prātā, jo viņš nevēlas vai nespēj dalīties savās ciešanās. Tomēr pašnāvības parasti ir labi plānotas – cilvēks ilgi par to domā, gatavojas, dažreiz pat izmēģina kādu soli. Šāds process var ilgt pat vairākus gadus, pirms cilvēku provocē kāds notikums vai impulss, kas ir tikai pēdējais piliens jau tā pārpildītajā neizturamo emocionālo sāpju kausā. Atskatoties uz savu psihologa praksi, es neatceros nevienu, kurš par pašnāvību būtu domājis, ja nepiedzīvotu grūtus pārdzīvojumus: emocionālas sāpes, izmisumu, bezpalīdzību, bieži naidu pret sevi.
Nereti cilvēku vienlaikus piemeklē daudzas grūtības: darba zaudējums vai grūtības darbā, augstas prasības un neapmierinātība, atkarība no narkotiskām vielām un alkohola, vientulība, garīgi traucējumi, kad persona izkrīt no sabiedriskās dzīves, tiek stigmatizēta un diskriminēta. Apvienojumā ar mūsu sabiedrībai raksturīgo zemo emocionālās lasītprasmes līmeni, savas iekšējās pasaules nezināšanu un veidu, kā palīdzēt sev, cilvēks var nonākt ļoti sarežģītā situācijā.
Un tomēr daudzi sastopas ar grūtībām, bet cilvēku, kurš domā par pašnāvību, bieži raksturo tas, ka viņš neprot risināt šīs problēmas, jūtas bezpalīdzīgs to priekšā. Neveiksmīgi mēģinājumi tās atrisināt noved pie vēl lielāka izmisuma un ieved naida slazdā pret sevi. Tad šķiet, ka domāšana ieved strupceļā. Un bezgalīgās emocionālās, garīgās sāpes nepamet un nepanesami nomāc sirdi, tāpēc pašnāvība sāk šķist vienīgais atlikušais veids, kā atbrīvoties no smagām sajūtām.
Dažreiz prātā notiek intensīva cīņa starp vēlmi dzīvot un mirt. Jebkurā gadījumā ir ļoti svarīgi palīdzēt cilvēkam izkļūt no bezpalīdzības stāvokļa. Pat visvienkāršākā iespēja runāt reizēm darbojas brīnumaini – to esmu pieredzējis daudzas reizes, brīvprātīgi darbojoties Jauniešu līnijā. Var teikt, ka sirsnīga saruna dziedina – palīdz nenoslēgties un mudina meklēt problēmu risinājumu. Tāpēc, ja vien cilvēks vēlas runāt, ir svarīgi dot viņam šādu iespēju. Paturēsim prātā, ka vēlme runāt parāda cilvēka vēlmi dzīvot. Klausoties viņā, mēs atbalstām un stiprinām šo vēlmi.
Kopumā ir svarīgi, lai cilvēks ar domām par pašnāvību netiktu atstāts viens. Mūsu laikmetam raksturīgs individuālisms, kopības trūkums. Tas noteikti pasliktina cilvēku garīgo veselību, jo mēs pēc savas būtības esam sabiedriskas būtnes. Tā piemēri nav tālu jāmeklē – sociālā izolācija, ko daudzi piedzīvojuši koronavīrusa pandēmijas laikā, jau ir izpaudusies "pārapdzīvotajos" psihologu birojos. Karantīna bija īpaši sāpīga tiem, kas dzīvoja vieni vai kuriem bija neliels saziņas loks. Mēs varam mācīties no šīs pieredzes: spēcīgs sociālais tīkls var palīdzēt daudzu dzīves krīžu laikā.
Lai efektīvāk novērstu pašnāvības, ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk cilvēku spētu identificēt pašnāvības risku un nebaidītos meklēt palīdzību. Vēl viena svarīga lieta, protams, ir rūpēties par savu un mīļotā garīgo veselību šeit un tagad, lai, piedzīvojot grūtības, cilvēki būtu ieguvuši lielāku izturību un spētu tās pārvarēt pēc iespējas labāk. Tajā var palīdzēt pētījumos pierādīti efektīvi veidi, kā rūpēties par sevi: fiziskā aktivitāte, sabalansēts uzturs un miega režīms, apzinātības prakses, meditācija. Šos pašpalīdzības veidus var apgūt arī tiešsaistē.
Plašākā nozīmē ir svarīgi paturēt prātā vispārējo profilaksi – jādomā par to, kādu vidi veidojam savā valstī. Es esmu par to, lai arvien vairāk rūpētos par cilvēku fiziskās un garīgās veselības vajadzībām un uzlabotu viņu dzīves kvalitāti. Galu galā es vēlētos tuvāk apskatīt mūsu skatījumu uz pašnāvību.
Ir jāsaprot, ka pašnāvības heroizācija, vērtējot, ka pašnāvība ir palīdzējusi, ietekmē cilvēku attieksmi un veicina pārliecību, ka pašnāvība ir viens no iespējamiem un pieņemamiem problēmas risinājumiem. Tomēr, sarunās ar cilvēkiem, kuri cieš no domām par pašnāvību, es tajā neredzu neko romantisku. Patiesībā jebkura pašnāvība ir milzīga traģēdija un nekādā ziņā nav pozitīva. Gluži pretēji, ir pozitīvi sniegt visu nepieciešamo palīdzību, ko cilvēks pieņem, darīt visu, lai viņam palīdzētu.
Tāpēc, ja rodas lielas grūtības, pat mazākās domas par pašnāvību, aicinu jūs nekavējoties izsaukt palīdzību – zvanīt uz krīzes tālruni vai izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Es arī aicinu jūs – ja dzirdat par domu par pašnāvību, piezvanīt mīļotajam vai paziņam. Palīdzību sniedz arī daudzas iestādes: sabiedrības veselības biroji, kur ir pieejamas bezmaksas konsultācijas, garīgās veselības centri, krīzes centri. Nebaidīsimies lūgt palīdzību. Nepaliksim nepatikšanās vieni.
