Foto: Shutterstock
Gulēšana ir viena no manām mīļākajām nodarbēm: tā palīdz ne tikai atgūt spēkus, bet ir arī lielisks veids, kā kaut uz īsu brīdi atslēgties no apkārt valdošā stresa un trauksmes. Un, kopš sevi atceros, man nav bijis grūtību iemigt jebkur un gandrīz jebkādā troksnī – pamatskolas laikā dažkārt pat devos pie miera, austiņās klausoties smago metālu, un mammas mājās nekad manu naktsmieru nav ietekmējuši aiz loga ķērcošie kaiju bari. Tomēr ir viens troksnis, kuru izdzirdot, miegs man tiek kā ar roku atņemts. Tā ir krākšana.

Šajā rakstā uzzināsi:

  • kāpēc cilvēki krāc;
  • par kādām nopietnām veselības problēmām var liecināt krākšana;
  • kā iespējams ārstēt krākšanu un kāpēc tas jādara;
  • vai trokšņu izolējošie ausu aizbāžņi ietekmē veselību.

Bērnībā lielākais krācējs, kurā dažkārt nācās klausīties, bija vectēvs. Taču neatminos, ka tolaik šis troksnis mani tik ļoti būtu kaitinājis. Manas naidīgās attiecības ar krākšanu, šķiet, sākās, iestājoties augstskolā, kur vienā kopmītņu istabiņā dzīvoju ar meiteni, kas krāca īpaši skaļi un rezonējoši. Gulējām divstāvu gultās (es mitinājos otrajā stāvā virs viņas), un dažkārt šķita, ka no trokšņa vibrē visa gulta. Tā kā vibrācijas un troksnis būtiski ietekmēja manu miegu, ar dažādiem paņēmieniem mēģināju to mazināt. Reizēm, kamēr iemigu, klausījos austiņās mūziku, bet cietais materiāls man spieda ausis, tāpēc tas nebija ilgtermiņa risinājums. Dažkārt no dusmām īpaši skaļi nakts vidū aizcirtu durvis, ejot uz tualeti, vai ar troksni vēru ciet pusatvērto logu. Bija arī reizes, kad ar kājām spēru pa gultas malu. Un tas viss, lai kaut uz īsu mirkli uzrautu augšā krācošo istabas biedreni un pati paspētu aizmigt. Protams, ar to nelepojos, bet citu izeju no negulētajām naktīm tobrīd neredzēju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!