Skaudrs stāsts par dzīvi ar depresiju: deviņi gadi neatlaidīgas cīņas  (46)

Tā teikt – ir tie mūžīgi pozitīvie cilvēki un ir tie negatīvie. Es uzskatīju, ka esmu tā otrā un tādai man tagad būs jādzīvo visu dzīvi.

Es negribu rakstīt par to, kas ir depresija, kas to izraisa un kas īsti notiek galvā depresijas pacientiem no medicīniskā viedokļa. Jo informācijas par šo te ir daudz, lūk, jums linki, kuru varat izlasīt, lai gūtu aptuvenu priekštatu!

Es gribu uzrakstīt par to, kā tas ir – dzīvot ar depresiju. Būtībā es ar šo teikumu arī varētu beigt šo rakstu – grūti ir. Ļoti grūti, bet ne neiespējami.

Sabiedrībā valda dažādi stereotipi par to, kas ir depresija un kā tā rodas. Viens no izplatītākajiem uzskatiem ir tāds, ka depresija rodas no kādas smagas traumas, zaudējuma vai smagiem pārdzīvojumiem. Jā, tā ir, bet ne tikai.

Man dzīvē ir paveicies ar to, ka man nav bijušas nekādas lielas dzīves traumas, nelaimes vai traģiski zaudējumi Man ir bijusi lieliska bērnība, un joprojām man ir fantastiskākā ģimene pasaulē, man ir mīloši vecāki un māsa, vismīlošākie vecvecāki un divi suņi, kas jau vien ir bezizmēra mīlestība pāri visam. Es nedzīvoju nabadzīgā ģimenē, bet neesmu arī pārtikušu vecāku izlutināts bērniņš. Es nevarētu teikt, ka man dzīvē kādreiz kā ir pietrūcis. Man varbūt nav bijušas dārgākās spēļmantiņas vai šikākais velosipēds, bet es nekad neesmu bijusi apdalīta. Respektīvi – es esmu dzīvojusi pilnīgi normālu dzīvi. Gājusi skolā, tikusies ar draugiem, gājusi uz ārpusskolas nodarbībām. Bet man ir depresija. Kā tad tā? Nezinu, ja zinātu, tad pateiktu arī jums.