Vēlos nedaudz viest skaidrību par filmu sižetiem un realitāti. Nesen seriālā "Rezidents" skatījos sēriju, kur pacients operācijas laikā negaidīti pamodās... Cik tas iespējams dzīvē?
Varbūt viņu operēja spinālā anestēzijā – tad, protams, tā var gadīties. Ir reģionālā anestēzija un vispārējā anestēzija, pirmās pielietošanas gadījumā cilvēks paliek pie apziņas operāciju zālē – ārsts iedod mazliet miega līdzekļus un aizmidzis pacients ir viegli pamodināms. Man arī bijuši pacienti pēc reģionālās anestēzijas, kas teikuši – ak vai, es nemaz negulēju operācijas laikā.
Arī vispārējās anestēzijas laikā cilvēks var pamosties – šāds fenomens ir aprakstīts. Protams, cilvēks tad neko nevar pateikt, jo viņam ir iedots muskuļu relaksanti, viņam sāp. Tomēr, domāju, tas notiek daudz retāk, nekā cilvēki to iedomājas.
Vēl iespējams psiholoģiskais fenomens, kad cilvēks atceras to, kas nav noticis, – vai nu tas bijis sapnis, vai viņam licies, ka tas ir noticis.
Vēl viena ārste, tobrīd rezidentūras ginekoloģe, man stāstīja, ka sieviete ķeizargrieziena laikā sākusi bļaut, jo jutusi griezuma sāpes...
Ķeizargriezienu Latvijā, 98 procentos veic spinālā anestēzijā, jo tā ir drošāka grūtniecei un bērnam, tai nav nomācošā vispārējās anestēzijas vielu ietekme. Un ķeizargriezienam anestēzijai jāsasniedz diezgan augstu sensorā bloka līmeni . Kad veic griezumu, kāda ādas zona var būt jūtīga, jo anestēzijas līmenis bijis nedaudz par zemu. Lai diferencētu anestēzijas līmeni, paņem ledus gabaliņu un pārbauda jutīgumu, jo nervu šķiedras, kas vada aukstuma sajūtu un sāpes, ir vienas un tās pašas. Ja cilvēks nejūt ledu, viņam nevajadzētu sāpēt arī griezienam. Bet, ja ķeizargrieziena operācija bijusi steidzama, varbūt nebija sasniegts vajadzīgais anestēzijas līmenis.
Otra iespējamība – sieviete ir psiholoģiski jūtīga. Pilnīgi droši varu teikt, ka cilvēks varbūt bija psiholoģiski tik uztraukts, nesagatavots, ka arī uz pieskārienu reaģēja ar kliedzienu.
Man kādas divas reizes pēc anestēzijas bija ļoti jautri – stāstīju visādas stulbības, ārsti smējās un kušināja. Kāpēc tā notiek? It kā tu pats pat saproti, ka neesi pats savā ādā, bet mēle tāpat kuļas savā nodabā...
Atbild Inta Čerņavska: "Anestēzijas nodrošināšanai, atkarībā no veiktās operācijas veida, tiek izmantota dažādu medikamentu kombinācija. Devas un kombinācijas ir dažādas, tādēļ nevaru atbildēt konkrēti par jūsu gadījumu. Tiek lietoti nomierinošie līdzekļi, opioīdu grupas pretsāpju līdzekļi un miega līdzekļi, katrs no tiem potenciāli var radīt labsajūtas un viegla reibuma sajūtu.
Bieži vien pacienti pirms operācijas jau palātā vai operāciju zālē saņem premedikāciju – sedatīvos medikamentus uztraukuma un psiholoģiskā stresa mazināšanai. Sedatīvie medikamenti galvenokārt darbojas nomierinoši, pacienti kļūst mierīgāki un tiem piemīt arī anksolītiskā jeb pretbaiļu īpašība, dažkārt, pazūdot satraukumam, pacienti kļūst runīgi jau pirms anestēzijas.
Anestēzijas miega līdzekļu jeb hipnotiķu galvenais mērķis ir bezsamaņas izraisīšana pacientam. Biežāk tiek lietots medikaments, kad nodrošina sedāciju īslaicīgām manipulācijām, gan narkozes uzsākšanu operācijās. Tas nodrošina ātru iemigšanu un pamošanos bez "paģiru sajūtas". Šis medikaments bieži vien pacientam sniedz "salda miega" sajūtu, patīkamus sapņus un eiforijas sajūtu pēc pamošanās, izraisa arī daļēju amnēziju – pacienti neatceras, par ko ir pļāpājuši pēc pamošanās."
Kāda atšķirība – kādēļ vienreiz lieto to skābekļa "pūsli", bet citreiz vēnā ielaiž medikamentus operācijas laikā?
Atbild Inta Čerņavska: "Anestēzijas pirmsākumos, 19. gadsimta nogalē, tiešām anestēzijas vielas – ēteri, vēlāk hloroformu, pacients ieelpoja caur uz sejas uzliktu drāniņu vai vēlāk speciāli izgatavotu inhalācijas ierīci. Ja pacients sāka atmosties vai reaģēt uz sāpēm, tika uzpilināta papildus medikamenta deva.
Mūsdienās pieaugušajiem medikamentus anestēzijas uzsākšanai ievada vēnā, caur ievietoto intravenozo katetru. Iemigšanas laikā pacienta elpošana pamazām kļūst seklāka un retāka. Lai pacienta organismu nodrošinātu ar papildus skābekļa rezervēm un pacientam neiestātos hipoksija jeb skābekļa trūkums, anesteziologs pacientam uzliek sejas masku, kurā tiek pievadīts papildus simtprocentīgs skābeklis. Turpmākās anestēzijas fāzēs pacienta elpošana apstājas, tādēļ anesteziologs caur šo sejas masku ar ventilācijas maisa palīdzību nodrošina mākslīgu plaušu ventilāciju. Kad anestēzija ir pietiekami dziļa, caur pacienta muti un rīkli trahejā jeb elpvadā tiek ievietota speciāla intubācijas caurulīte un elpināšanu veic speciāls ventilācijas aparāts. Kad operācija ir beigusies, tiek pārtraukta anestēzijas vielu ievade, pacients mostas, atsāk elpot pats un caurulīte tiek izņemta.
Mēs visi zinām, ka maziem bērniem dūriens vēnā ir sāpīgs un satraucošs emocionāls notikums, kā arī dažkārt laikietilpīga un grūta procedūra anestēzijas māsai. Lai bērnus pasargātu no šīs pieredzes, viņiem anestēzija tiek ievadīta inhalācijas veidā – caur sejas masku, elpojot speciālu anestēzijas gāzi, no kuras bērns dažu minūšu laikā iemieg. Papildus anestēzijas un pretsāpju līdzekļi vēlāk jau tiek ievadīti, kad bērniņam narkozē ir ievietots intravenozais katetrs."
Man vienmēr atmiņā palicis, kā agrāk stāstīja, cik anestēzijas vispār ir neveselīga lieta un ka, ja iespējams, no vispārējās anestēzijas vēlams izvairīties un ņemt lokālo anestēziju. Cik tajā ir taisnības? Varbūt agrāk bija taisnība, bet mūsdienās vairs nē?
Atbild Inta Čerņavska: "Agrāk, kad medikamenti un cilvēka fizioloģija nebija pietiekami izpētīta un nebija pieejami dažādi monitori, ar anestēziju saistītie sarežģījumi notika biežāk. Iedomājieties 1990. gadu, kad par pacienta stāvokli narkozes laikā ārsts varēja pārliecināties, vērojot viņa ādas krāsu, vai palpējot pulsu. Arī iespējas papildus pievadīt skābekli vai nodrošināt mākslīgu elpināšanu nebija.
Medicīnai attīstoties, pieaugot zināšanām un ārstu apmācībai, anestēzijas ir kļuvušas drošas. Mūsdienās ir izpētīta medikamentu farmakoloģija, to ietekme uz organismu, ir iespējama atbilstošo zāļu vielu izvēle, precīza dozēšana katram pacientam, balstoties uz vecumu, svaru un viņa papildsaslimšanām.
Vispārējās anestēzijas jeb narkozes nodrošināšanai tiek izmantotas dažādu medikamentu kombinācijas, lai cilvēks nejustu sāpes, būtu bezsamaņā un neko neatcerētos, nekustētos operācijas laikā. Šīs vielas ietekmē ne tikai cilvēka samaņu – cilvēks "iemieg", bet tiek ietekmēts arī sirdsdarbības ātrums, asinsspiediens, elpošana kļūst sekla un apstājas. Visas šīs izmaiņas mūsdienās konstatēt palīdz daudzi medicīnas monitori, kas atrodas operāciju zālēs. Kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem ir starptautiski noteikti un pieņemti pacienta monitorēšanas standarti anestēzijas laikā – nepārtraukta sirdsdarbības monitorēšana ar elektrokardiogrammu, skābekļa saturācijas mērīšana asinīs, regulāra asinsspiediena noteikšana un citi. Galvenais pacienta "monitors" un "sargs" šajā sarakstā ir ārsts anesteziologs ar savu māsiņu, kas izvēlas un nodrošina atbilstošo anestēzijas un atsāpināšanas veidu, nepārtraukti seko līdzi visām fizioloģiskajām izmaiņām, nodrošina stabilu sirdsdarbību, nodrošina mākslīgo elpināšanu un veic citas nepieciešamās manipulācijas.
Pacientiem ar nozīmīgām sirds, plaušu un citām blakus saslimšanām viss komplekss kopumā – anestēzija, operācija un pēcoperācijas atveseļošanās periods ir saistīts ar viņa slimību dekompensācijas jeb pasliktināšanās un dažādu komplikāciju rašanās risku. Šiem pacientiem anestēzijas vadīšana ir sarežģītāka, papildus standartam tiek izmantoti vēl citi monitori. Pirms anestēzijas vizītē tiek izrunāti katra pacienta ieguvumi no operācijas un potenciālie riski.
Ir operācijas, kuras iespējams veikt lokālajā vai reģionālajā anestēzijā, padarot nejūtīgu kādu ķermeņa daļu un pacientam paliekot nomodā. Reģionālās anestēzijas lielākais ieguvums ir ilgais atsāpinošais efekts pēcoperācijas periodā, mazāka sliktā dūša un miegainība, ātrāka iespēja atsākt aktivizēties, dzert, kas viennozīmīgi uzlabo pacienta pašsajūtu. Anestēzijas veida izvēle būtu jāatstāj kompetenta anesteziologa ziņā, tas būs atkarīgs no daudziem pacienta un plānotās operācijas faktoriem."
