Nav šaubu, vientulības un pamestības sajūta ikvienu var pārņemt, arī dzīvojot pavisam normālā ikdienas ritmā, taču, šķiet, šobrīd daudzus tā piemeklē biežāk un smagāk. Tāpēc šoreiz kopā ar psihoterapeiti Sandru Vītolu runājam par krīzes situācijām, to izraisīto vientulības sajūtu un paņēmieniem, kas var palīdzēt krīzi pārvarēt.
Priecājos arī par telefona operatora zvanu
Portāla "Delfi" lasītāja Līga ir viena no tiem, kam ārkārtējā situācija jāpavada vieniem, kas viņā raisījis vientulības izjūtas. Vairāk par to stāsta viņa: "Dzīvoju viena pati, un arī nopietnu attiecību man nav, attiecīgi sociālā distancēšanās jāpavada vienai. Lai gan man ļoti patīk pavadīt laiku pašai ar sevi – nereti iesmeju, ka pati esmu sev labākā kompānija, tādēļ esmu vairākas reizes braukusi ceļojumos viena pati –, šis ārkārtējās situācijas laiks kaut ko manī ir salauzis. Sapratu, ka ikdienā tomēr teju katru dienu satiku daudzus cilvēkus un man ir nepieciešama komunikācija ar citiem. Strādājot no mājām, pusdienu pauzēs skatos "YouTube" video, nevis pļāpāju ar kolēģiem. Kafiju taisu viena, nevis kopā ar kolēģiem. Un arī vakari jāpavada vienai – kino vietā seriāli, filmas vienai uz dīvāna, pastaigas nevis ar draugiem, bet vienai. Pat aliņš ierastā bāra apmeklējuma vietā jāmalko uz dīvāna.
Trakākais – man pietrūkst sajūtas, ka kaut kur jāiet, manā plānotājā, kur parasti katru dienu bija kāds ieraksts, kur jābūt, tagad ir tukšums. Neviens vairs nav jāsatiek, nav mazu ikdienas nieku, piemēram, jāieskrien pastā pēc paciņas, jānopērk roku krēms. Tagad ir tikai veikala apmeklējums reizi divās nedēļās. Tieši apziņa, ka man nekur nav jābūt, ka katra diena ir tāda pati kā iepriekšējā, nomāc. Protams, ir telefonsarunas ar ģimeni vai dažkārt "Zoom" čati ar draugiem, bet dzīvoklī visu laiku esmu viena."
