Redzēt retu putnu – tas ir kaifs
Pastaiga ar dabas pētnieku un fotogrāfu Dāvi Ūlandu
Teksts: Sabīne Košeļeva
Foto: Viesturs Radovics, "Delfi"
Mežs viņu jau kopš bērnības ir saistījis vairāk nekā cilvēki, tāpēc likumsakarīgi, ka profesija (-as) izvēlēta tāda, lai vairāk laika varētu pavadīt dabā, bet mazāk – cilvēkos. Ka smejoties pats saka – mežs ir gan darbs, gan atpūta, un ja neietu dabā, tad sen jau sēdētu trakomājā.
"Kas liek justies mežā labi un liek tur gribēt būt? Iemesls galvenokārt meklējams faktā, ka puse bērnības aizvadīta laukos – nosacīti miesta pēdējā mājā, aiz kuras bija pļavas un lauki, bet pēc tam sākās mežs ar lielu ezeru un purvu. Kāpēc jāsēž pie mājas, ja var iet mežā? Nē, pie mājas arī, protams, interesanti. Tur ir lūžņi un vecie traktori. 5-10 gadu vecuma periodā top vieta, kur pulcējās visi miesta bērni, bija lūžņu kaudze," atminas Dāvis, kuru no lūžņiem uz mežu "aizvilināja" vecvecmāmiņas ar sēņošanu un ogošanu.
"Pēc tam apmēram 10 gadu vecumā es tiku pie pirmā fotoaparāta un secināju, ka tas ir ārkārtīgi interesanti. Un tikpat interesanti man bija uzzināt, kas tas ir, ko esmu nobildējis – sēne, mežā nobeidzies putns vai kas cits," stāsta Dāvis, piebilstot, ka cilvēku fotografēšana gan nekad nav bijusi viņa plānos – daba esot krietni vien saistošāka.
Sekojot interesei par dabā safotografētajām lietām, Dāvis aizdevies uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju: "Es biju savācis fotogrāfijas ar sēnēm un citām lietām un aizgāju noskaidrot, kas tas viss ir. No turienes savukārt mani aizsūtīja uz jauno dabas pētnieku pulciņu, bet pēc tam es nokļuvu arī Latvijas ornitoloģijas biedrībā. Tā arī tas palēnām sākās. Sapratu, ka dabas izpēte mani ļoti interesē un gribēšu to turpināt, kad izaugšu liels."
Dāvis gan sevi dēvē par mūžīgo studentu, jo bioloģijas fakultāti paredzētajā laikā tā arī nepabeidza – dažus gadus gaisā palika karājoties bakalaura darbs: "Es sāku strādāt filmu studijā un vairāk fotografēt, turklāt biju izdomājis pētījumu, kuru 20-21 gada vecumā bez papildu darba spēkiem un finansējuma piesaistes nevar dabūt gatavu. Sāku mētāties pa dažādiem projektiem, ir iegūti dažādi sertifikāti par dalību mācībās par biotopu kartēšanu, bet šobrīd lēnām sāk parādīties pie apvāršņa doma, ka varbūt tomēr vajadzētu iestāties maģistros, jo tur ir daži kursi, kas mani interesē."
"Pēc tam apmēram 10 gadu vecumā es tiku pie pirmā fotoaparāta un secināju, ka tas ir ārkārtīgi interesanti. Un tikpat interesanti man bija uzzināt, kas tas ir, ko esmu nobildējis – sēne, mežā nobeidzies putns vai kas cits," stāsta Dāvis, piebilstot, ka cilvēku fotografēšana gan nekad nav bijusi viņa plānos – daba esot krietni vien saistošāka.
Sekojot interesei par dabā safotografētajām lietām, Dāvis aizdevies uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju: "Es biju savācis fotogrāfijas ar sēnēm un citām lietām un aizgāju noskaidrot, kas tas viss ir. No turienes savukārt mani aizsūtīja uz jauno dabas pētnieku pulciņu, bet pēc tam es nokļuvu arī Latvijas ornitoloģijas biedrībā. Tā arī tas palēnām sākās. Sapratu, ka dabas izpēte mani ļoti interesē un gribēšu to turpināt, kad izaugšu liels."
Dāvis gan sevi dēvē par mūžīgo studentu, jo bioloģijas fakultāti paredzētajā laikā tā arī nepabeidza – dažus gadus gaisā palika karājoties bakalaura darbs: "Es sāku strādāt filmu studijā un vairāk fotografēt, turklāt biju izdomājis pētījumu, kuru 20-21 gada vecumā bez papildu darba spēkiem un finansējuma piesaistes nevar dabūt gatavu. Sāku mētāties pa dažādiem projektiem, ir iegūti dažādi sertifikāti par dalību mācībās par biotopu kartēšanu, bet šobrīd lēnām sāk parādīties pie apvāršņa doma, ka varbūt tomēr vajadzētu iestāties maģistros, jo tur ir daži kursi, kas mani interesē."
Šīs zaļās naktslampiņas ir sūnas, ko sauc par zaļo buksbaumiju. Tā ir īpaši aizsargājama un mikroliegumu suga Latvijā un Eiropas direktīvas suga. Pirms 3-4 gadiem domāja, ka viņa aug tikai ļoti specifiskās vietās, kur ir ļoti labiem kritērijiem atbilstošs dabiskais mežu biotops, bet tad atklājās, ka šī brūnā ķēpa turpat blakus naktslampiņai, kas izskatās pēc dubļiem, atrodas, piemēram, pat 40gadīgās egļu audzēs ar veciem celmiem, uz meža taciņām un citur. Un izrādījās, ka tā ir tā pati sūna, tikai protonēma – primārais pavediens, kas attīstās no šūnu sporām, lai izaugtu šādas zaļas naktslampiņas! Ļoti interesanta sūna, jo aizpilda divas nišas vienlaikus – šķiet, bieži sastopamā bezdzimuma paaudze protonēma un ļoti specifiskās vietās sastopamie sporogoni.
Uh un ah jeb putnu un biotopu "medības"
Dāvis mežā iet viens, un galvenokārt viņa ekspedīcijām ir divi mērķi: putnu vērošana un biotopu meklēšana. "Putnu vērošana manā gadījumā gan nav tāda klasiska – es meklēju nevis pašus putnus, bet gan dzīvotnes, proti, vietas, kas viņiem ir svarīgas. Vai arī biotopus. Latvija ir samērā unikālā situācijā, jo gandrīz visi meži ir ar taksāciju – uzskaitīts, kas aug, kāds augšanas tips, vecums. Pēc šīs informācijas var izfiltrēt, kur varētu būt biotops. Ja es redzu taksācijas formulu "vēris" – 100% apse, 80 un vairāk gadu, tad tur noteikti ir jāaiziet, jo, visticamāk, tur būs biotops," skaidro dabas pētnieks.
Redzēt retu putnu – tas ir kaifs. Es gan neesmu traks putnu "ķeksētājs" ar uzstādījumu, ka gadā ir jānoķer un jāiemūžina konkrēts skaits sugu. Man drīzāk kaifs uziet kādu brīnumu, brienot pa ārkārtīgi skaistiem mežiem, kas ir pilni ar kritalām, 200 gadu vecām eglēm, avotiem un mītiskām sūnām. Un ja izdodas trāpīt uz to vienu dienu vai dažām stundām sezonā, kad ir uh un ah, migla ir ieslēgusi superrežīmu, saulīte ir uzkrāsojusies kā modele uz fotosesiju – tas ir milzīgs gandarījums!"
— Dāvis Ūlands, dabas pētnieks un fotogrāfs
Foto: Dāvis Ūlands
Lai tiktu pie kārotā kadra, slēpņos ar pārtraukumiem ir pavadīts pat 2-3 nedēļas – iemūžināts ir zivju ērglis, melnā dzilna, rubeņu un medņu riesti, dzērvju nakšņošanas vietas. Vaicāts, vai sēžot un gaidot blakus nav apsēdies vilks, Dāvis atbild, ka blakus gluži nē – gar slēpni naktī nostaigājis gan. Tas gan ir mazākais bieds – lielāks satraukums ir par mežacūkām un aļņiem ar mazuļiem, kā arī lapsenēm un sirseņiem. Klaiņojoši suņi, par laimi, esot gājuši mazumā.
Vaicāts, vai dabas pētniecība un iemūžināšana notiek dzimtās zemes ietvaros, Dāvis smejot atsaka, ka esot sēne. "Uz ārzemēm dodos reti, un parasti tikai tad, kad kāds sabaksta, lai aizbraucu līdzi. Lauka biologa darbu visvairāk limitējošais faktors ir sezona – teorētiski ziemā jau varētu paspēt kaut kur aizskriet, ielīst vulkānā vai kaut ko tādu, bet tad atkal visas tās atskaites, tāmēšanas..."
Vaicāts, vai dabas pētniecība un iemūžināšana notiek dzimtās zemes ietvaros, Dāvis smejot atsaka, ka esot sēne. "Uz ārzemēm dodos reti, un parasti tikai tad, kad kāds sabaksta, lai aizbraucu līdzi. Lauka biologa darbu visvairāk limitējošais faktors ir sezona – teorētiski ziemā jau varētu paspēt kaut kur aizskriet, ielīst vulkānā vai kaut ko tādu, bet tad atkal visas tās atskaites, tāmēšanas..."
Foto: Dāvis Ūlands
Pandēmijas blaknes un glābiņš no trakomājas
Pandēmija Dāvja profesionālajā darbībā nekādas dižas izmaiņas neesot ieviesusi – kā viņš gāja mežā, tā turpināja iet, taču viņš atzīst, ka izjutis dažādas "blaknes", piemēram, viņa iemīļotajās vietās, kur labākajā gadījumā pa retam bija sastopams kāds vienpatis foreļu ķērājs, savairojās tautieši ar "roku muskuļu atrofiju". Proti, cilvēki, kuriem no rokām krīt ārā atkritumi un kurus viņi nejaudā aiz sevis pacelt.
"Spriedām ar draugiem, ka šī kultūra un attieksme varētu izmainīties, kad nomainīsies 2-3 paaudzes, bet tagad man vairs tā nešķiet. Tas ir diezgan skumīgi, es mēģinu sevi iepriecināt, ka pielieku roku ar savu darbu, lai kādreiz būtu labāk, taču pagaidām es lielas izmaiņas attieksmē neredzu," ar nožēlu pauž dabas pētnieks, kuram mežs ir ne vien vieta, kur strādāt, bet arī atpūsties.
"Spriedām ar draugiem, ka šī kultūra un attieksme varētu izmainīties, kad nomainīsies 2-3 paaudzes, bet tagad man vairs tā nešķiet. Tas ir diezgan skumīgi, es mēģinu sevi iepriecināt, ka pielieku roku ar savu darbu, lai kādreiz būtu labāk, taču pagaidām es lielas izmaiņas attieksmē neredzu," ar nožēlu pauž dabas pētnieks, kuram mežs ir ne vien vieta, kur strādāt, bet arī atpūsties.
"Mana darba nedēļa izskatās diezgan haotiska, taču šogad cenšos pa sestdienām un sestdienām nekur nedoties un būt kopā ar ģimeni. Labā laikā izbraucam pie dabas, vienkārši uzcept gaļu vai ar virvēm padarīties. Manos ikdienas pienākumos ir nepieciešams diezgan bieži kāpt kokos un es to diezgan labprāt arī daru, tāpēc, piemēram, atpūtas laikā uzlieku koka galotnē šūpoles, lai izklaidētu savu mazo cilvēku. Viņu arī vedu mežā, pamatā ņemu līdzi uz putnu vērošanu. Šogad, piemēram, viņš pieprasīja pats savu binoklīti."
Vaicāts, ko darītu, ja nebūtu dabas pētnieks un fotogrāfs, Dāvis atsaka, ka, iespējams, nodarbotos ar mūziku – spēlējis savulaik gan ģitāru, gan vijoli. "Taču reālākais scenārijs, ko saka mani kolēģi, – es jau sen sēdētu trakomājā (smejas). Ir termins dabas terapija, un es pilnīgi noteikti jūtu, ka tas ļoti labi strādā. Protams, kopā ar fizisko slodzi. Ir jau arī savi mīnusi – darba diena reizēm ilgst 20 stundas, bet atlikušās četras īsti nevar pagulēt, jo no pārguruma nenāk miegs, taču citu dzīvi es iedomāties nevaru. Galvenais ir neieslīgt dzīves apnikumā, ko izraisa stagnēšana, un ik pa brīdim sev kādus izaicinājumus radīt. Mežam laika skala ir pilnīgi cita. Te vējgāzē nokrīt 50 koki – kopainai tas nekādu dižu kaitējumu nedara un pēc 200 gadiem to vairs nevarēs pat nojaust. Cilvēkam ir sava mēraukla. No vienas puses tā ir laime, ka cilvēks dzīvo tik īsu mūžu, bet no otras – šausmīgi traki, jo tik daudz kas jāpaspēj!"
Vaicāts, ko darītu, ja nebūtu dabas pētnieks un fotogrāfs, Dāvis atsaka, ka, iespējams, nodarbotos ar mūziku – spēlējis savulaik gan ģitāru, gan vijoli. "Taču reālākais scenārijs, ko saka mani kolēģi, – es jau sen sēdētu trakomājā (smejas). Ir termins dabas terapija, un es pilnīgi noteikti jūtu, ka tas ļoti labi strādā. Protams, kopā ar fizisko slodzi. Ir jau arī savi mīnusi – darba diena reizēm ilgst 20 stundas, bet atlikušās četras īsti nevar pagulēt, jo no pārguruma nenāk miegs, taču citu dzīvi es iedomāties nevaru. Galvenais ir neieslīgt dzīves apnikumā, ko izraisa stagnēšana, un ik pa brīdim sev kādus izaicinājumus radīt. Mežam laika skala ir pilnīgi cita. Te vējgāzē nokrīt 50 koki – kopainai tas nekādu dižu kaitējumu nedara un pēc 200 gadiem to vairs nevarēs pat nojaust. Cilvēkam ir sava mēraukla. No vienas puses tā ir laime, ka cilvēks dzīvo tik īsu mūžu, bet no otras – šausmīgi traki, jo tik daudz kas jāpaspēj!"