Foto: DELFI

Latvietim mežs ir emocionāla lieta. Saruna ar Aigu Grasmani


Ar Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektori Aigu Grasmani tiekamies viņas ģimenei piederošā mežā Jaunpils pusē. Pirms sarunas viņa steigusi jaunaudzē apsmidzināt priedītes pret dzīvnieku bojājumiem un veikt citus darbus. “No paša meža sākuma par to ir jārūpējas – tikai tā var sasniegt rezultātu,” pārliecināta ir Aiga. .

Meža nozarē viņa strādā jau 20 gadus. Saikne ar mežu sākusies Zemkopības ministrijas Meža departamenta starptautisko attiecību nodaļā, vēlāk sieviete karjeru turpinājusi Valsts meža dienesta komunikācijas daļā, bet tagad darbojas Latvijas Meža īpašnieku biedrībā. 

Mācīties dabu jau no bērnības

“Šie 20 gadi nozarē arī ir mana neformālā izglītība,” smaida Aiga, bet par savu galveno skolotāju sauc vīru, profesionālu mežsaimnieku, ar kuru kopā savedis darbs meža nozarē. Ģimenē aug trīs bērni, kuri arī pamazām tiek ievadīti meža dzīvē un procesos un jau no agras bērnības ir klātesoši meža darbos. 

“Tā ir domāšana, ka tu kaut ko dari ar jēgu. Katra iešana mežā un katrs darbiņš ir ar skaidrošanu, kāpēc mums tas ir jādara. Kāpēc mums jānāk strādāt, stādīt kociņus vai smērēt tiem galus? Jo par mežu ir jārūpējas. Bērni zina, ka tad, kad viņiem būs jāiet augstskolā un vajadzēs tai naudu, būs laiks kopšanas cirtei. Tad mežs nesīs pirmos ienākumus, bet pusmūžā viņi stādīs nākamo mežu,” stāsta Aiga. Dzīvošana tuvāk dabai ir nenovērtējams ieguldījums bērna attīstībā un pasaules redzējuma paplašināšanā. 

“Viņi ir stādījuši, viņi ir aizsargājuši, viņi pazīst dzīvniekus un putnus, kas mums dzīvo apkārt. Pilsētas bērni, kuriem ir mazāka vai nav saiknes ar dabu, dabaszinības mācās no grāmatas vai skolotājas stāstītā, bet tiem bērniem, kas dzīvo saiknē ar dabu un izprot dabas procesus, daba arī ir lielākā skola – viņi ir redzējuši, novērojuši, izbaudījuši, darījuši, turējuši rokās. Viņi ir auklējuši krupjus, vērojuši vardes, ķēruši kurkuļus – viņi to visu pazīst, un viņiem tas vairs nav jāskaidro,” stāsta trīs bērnu mamma. 

Protams, kad jāsēžas mašīnā un jābrauc uz laukiem, ne vienmēr bērni priecājas, bet, kad atbrauc, laiks paskrien nemanot. Tā arī ir iespēja atvases atraut no ekrāniem, kas ļauj bērnam kļūt radošākam – no patērētāja viņš kļūst par radītāju un meklē veidus, kā izklaidēties, un tieši tā dzimst daudz radošu ideju.  

Arī pašai Aigai darbs un saimniekošana meža nozarē ir nepārtraukts dzinulis mācīties, apgūt un izprast jaunas lietas un apzināties sevi kā daļu no lielākas procesu ķēdes: “Jebkuras zināšanas paplašina redzeslauku un izpratni par lietu kārtību. Dzīvošana lielākā saiknē ar dabu dod lielāku izpratni ne tikai par dabas procesiem, bet arī par lietu kārtību dzīvē. Tā ir liela vērtība – izprast un izskaidrot, kāpēc tas notiek tā un ne citādi. Dzīve un procesi visu laiku mainās, un tev visu laiku ir jāapgūst jaunas zināšanas.”

Nevērtēt mežu caur automašīnas logu

Mums, dzīvojot Latvijā, ir milzīga privilēģija, ka ir tik daudz mežu un tie ir tik pieejami. Īpaši to novērtēt liek Covid-19 pandēmijas laiks, kad daudzi ierasto ikdienas un brīvdienu izklaižu vietā biežāk izvēlas pastaigas, jaunu taku atklāšanu, pārgājienus vai vienkārši būšanu dabā. Kamēr vieni dabā dodas ar izpratni, bijību un vēlmi izzināt, ir arī sabiedrības daļa, kas dažādus procesus vērtē pavirši un nereti pat agresīvi. 

Aiga neslēpj, ka, būdama meža īpašniece, ar rūgtumu uztver komentārus par meža cirsmām: 

“Bieži vien daļā sabiedrības ir vērojama ne tikai nezināšana un neizpratne, bet arī nevēlēšanās izzināt. Bieži dzirdam komentārus – re, izcirta un neko nedara, viss aizlaists, nekopts. Bet šie cilvēki neiet paskatīties, ka tur zālē un krūmos jau vairākus gadus slēpjas iestādītie kociņi. Viņi mežu redz tikai caur mašīnas logu, kamēr es tur eju un strādāju. Es zinu, kas paliks maniem bērniem, un ne tikai uzņemos par to atbildību, bet arī varu to parādīt – nāc dabā un skaties.” 

Ja lielākajai daļai sabiedrības patīk liels parkveida mežs, kuram var iziet cauri, kurā var sēņot un ogot, mežsaimniekiem patīk visi meži – pat jaunaudzēs, kur paviršāks vērotājs zālē un krūmos knapi var pamanīt mazos kociņus, mežsaimnieks redz nākotni, lietas, kas tur jāpaveic. 

Mēs skatāmies 20, 30, 40 gadu termiņā. Mežsaimnieki parūpējas par visu meža ciklu un nodrošina pēctecību. Tāpat kā sabiedrībā ir bērni, pusaudži, pieaugušie un seniori, tāpat arī mežā visu laiku ir jābūt šai pēctecībai, un cilvēks ir tas, kas par to rūpējas. Mežs nav parks – tur notiek procesi, kas ir vajadzīgi mežam, nevis tam, lai cilvēkam būtu ērti. Protams, mežs būs vienmēr, ar vai bez cilvēka, bet te mēs runājam par mežu, kas sniedz sabiedrībai vajadzīgo – gan materiālā, gan emocionālā ziņā.

Staigājot pa savu mežu, Aiga zina, ka pēc nociršanas vērtīgie koki tiks vesti uz konkrētām zāģētavām Talsos vai Kuldīgā, mazāk vērtīgie – uz malkas vai taras ražotni. Tur būs profesionāļi, kas tos pārstrādās citos materiālos, ko nopirks mūsu pašu rūpnīcas, kas ražo ļoti augstvērtīgus produktus – līmētās koku konstrukcijas, logus, durvis, mājas un citas vērtīgas lietas, kas nonāks mūsu dzīvē. 

        



“Ja mums ir mežs, tad brīdī, kad koki ir izauguši un ir laiks tos pārvērst produktos, tas notiek. Tiem, kas redz kokvedējus uz ceļiem un domā, ka tie visi brauc uz ostām, būtu laiks saprast, ka mums pašiem ir ļoti spēcīgi attīstīta kokrūpniecība,” skaidro mežsaimniece. 

“Latvietim mežs ir emocionāla lieta. Tā ir liela laime, ka puse no valsts ir mežs. Tādēļ arī cilvēki ir emocionāli ļoti saistīti ar mežu, jo tas vienmēr ir bijis apkārt. Ja mēs dzīvotu valstī, kur nav meža vai tā ir ļoti maz, tad mums būtu citas vērtības – puķkopība, vīnkopība vai kas cits –, bet mums liela vērtība ir mežs. Katrs ar to ir kaut kādā veidā saistīts, bet zināšanu par to ir maz, jo skolā jau mežsaimniecību nemāca. Kamēr nenonācu meža nozarē, man arī bija vidējā latvieša skatījums un izcirtums šķita meža beigas, bet tagad, kad es iepazīstu visu spēles laukumu, nosacījumus, cilvēkus un to, cik daudz darba tiek ieguldīts, lai izaudzētu skaistu mežu, un cik daudz ir jāzina un jāmācās, es procesus mežā redzu citādi. Tāpēc es aicinu cilvēkus iet mežā un paskatīties dziļāk, un domāt garāk – nešausminies par celmu, bet priecājies, ka koks ir aizvests un no tā radīs kādu patīkamu vērtību, bet pēc dažiem gadiem tā vietā būs skaista jaunaudze,” aicina Aiga. 

Ja tev pieder mežs, par to ir jārūpējas

Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore zina teikt, ka Latvijā ir vairāk nekā 100 tūkstoši meža īpašnieku. “Tas nozīmē, ka mežos ir ļoti liela daudzveidība. Kāds neapsaimnieko vispār, citam dabiski ieaug lapkoki, vēl kāds mērķtiecīgi saimnieko, audzējot skujkokus. Daudzveidība ir vērtība, un ir arī mazāki riski, ka, saimniekojot pēc vienas metodes, kaut kas var aiziet greizi.”

Meža apsaimniekošana ir ļoti zaļa uzņēmējdarbība, arī zeme ir liela vērtība, tādēļ daudzi vēlas mežu pirkt. Bieži biedrībā konsultāciju meklē tie, kas paši ar mežu neko nedara, bet saņēmuši piedāvājumu to pārdot un nezina, kā tagad rīkoties. “Man patīk, ka cilvēki paši saprot meža vērtību un paši par savu mežu rūpējas, bet daudzi to nezina. Tā ir ļoti liela kļūda. Pret savu īpašumu ir jāattiecas ar lielu uzmanību un vērību, un nevajag to laist no rokām ārā. Ienākumus var gūt arī apsaimniekojot,” skaidro Aiga. Nezināšana nereti noved pie īpašuma pārdošanas par cenu zem patiesās vērtības, tāpēc, izvērtējot piedāvājumus, visdrošākais veids ir konsultēties ar vairākiem pakalpojumu sniedzējiem un veikt cenu aptauju. Tāpat meža īpašniekiem ir iespēja iestāties kooperatīvā, kas strādā savu biedru interesēs un kur var saņemt gan konsultācijas, gan pakalpojumus, kas palīdzēs gudri apsaimniekot savu īpašumu. 

Zināšanas nozarē meža īpašniekiem ļauj ne tikai, piemēram, izvēlēties pareizo brīdi, kad veikt mežizstrādi, bet arī pasargāt savu īpašumu. Galvenie riski, ar ko jārēķinās mežsaimniekiem, ir ugunsgrēki, pārlieku liels mitrums, vējgāzes, bet pēdējā laikā tie ir arī mizgrauži, kas noposta egles. Pie pašreizējās dabas aizsardzības sistēmas nosacījumiem arī dabas vērtības mežā var izrādīties risks un īpašnieks var zaudēt saimniekošanas tiesības savā īpašumā. Meža īpašnieki jau sen gaida no valsts sadarbībā balstītu dabas aizsardzības sistēmu. 

“Nozarē notiek daudz pētījumu, tiek ieteikti meža audzēšanas modeļi, lai mūsu meži nākotnē būtu noturīgi pret šiem riskiem. Šīs zināšanas ļauj pieņemt labākus meža apsaimniekošanas lēmumus. Ja koks, iestādīts pareizā biezībā, jau no mazām dienām ir norūdīts vējos un ar spēcīgu sakņu sistēmu, pieaudzis tas būs noturīgāks pret vējiem un kaitēkļiem. Šīs zināšanas, ko mums dod pētnieki, ir jāņem vērā un jāliek lietā jau tagad. Lēmumi ir jāpieņem, ne tikai zinot, kādi riski ir šodien, bet arī skatoties, ko pētnieki modelē nākotnei,” aicina Aiga. 

Projektu atbalsta Meža attīstības fonds (MAF)

Projekta ''Cilvēks mežā'' veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, Kristīne Melne, foto – Viesturs Radovics, Kristīne Melne, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Marta Cīrule.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.