Foto: Viesturs Radovics, DELFI

Mežsaimniekam jāprot sarunāties ne vien ar kokiem, bet arī ar cilvēkiem


Mežsaimniecība nebūt nav vis allažīgā žvingulī cirsmu šturmējoša zāģeru brigāde no Ivara Zviedra dokumentālās filmas, bet gan tautsaimniecības nozare, kas nodarbina vairāk nekā 30 tūkstošus cilvēku un veido nozīmīgu daļu iekšzemes kopprodukta un valsts kopējā eksporta (pērn tie bija 5,2% un 20%). Lai arī darbs nebūt nav no vieglajiem un acumirklīgus augļus nenes, tomēr ir virkne pamatotu iemeslu, kādēļ jau kopš laika gala mežs veido Latvijas mugurkaulu.

"Kas ir Latvija? Vienalga, kādos laikos – vai tas būtu 12. gadsimts, vai viduslaiki, vai mūsdienas. Pamata lietas, uz ko Latvija ir balstījusies, ir lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība. Tas ir mūsu mugurkauls, kas var balstīt tālāk visu pārējo – izglītību, medicīnu, pakalpojumu nozari utt. Nevajag izdomāt kosmosu, vajag ņemt un gudri izmantot to, kas mums ir. Latvija atrodas boreālā klimata zonā, kur bērzi aug cauri pat asfaltam – tas tad arī ir jāizmanto," stāsta mežsaimnieks Mārcis Saklaurs, kurš savu pirmo meža zemi iegādājies jau 23 gadu vecumā, bet nu viņa īpašumā ir "vairāk meža nekā vidējam latvietim". 

Tiesa, lai nodarbotos ar mežsaimniecību, kas apvieno sevī gan mežkopību, gan mežizstrādi, ko ikviens var apgūt tepat Latvijā kādā no izglītības iestādēm (Latvijas Lauksaimniecības universitātē vai Ogres tehnikumā), mežam kaut nedaudz ir jābūt arī asinīs, jo tā ir nozare, par kuru droši var sacīt "kur ir, tur rodas" un "dzelzs jākaļ, kamēr tā ir karsta" – darba nekad netrūkst, turklāt tas gudri jāprot pielāgot laikapstākļiem un cilvēkresursiem. 

"Kad es ieraugu mežu, uzreiz iztēlojos, kāds man viņš būs rītdien un kāds – pēc 20 gadiem. Tā ir plānošana, ilgtermiņa redzējums. Nekas nenotiks uz līdzenas vietas. Bet nav arī tā, ka mežsaimnieks tikai bauda iepriekšējo paaudžu darba augļus. Ja tev ir 30, 40 vai pat 50 gadi, tu vēl joprojām vari paspēt izaudzēt koku un par to naudu aizlidot uz Malibu vai Maldīvām," joko Mārcis, kurš mežā burtiski atrodas jau kopš bērna kājas, un arī savu arodu pielīdzina bērnu audzināšanai.

"Visu laiku ir jāskatās līdzi un par savu koku jārūpējas – viņš ir kā mazs bērns. Var, protams, nocirst, iestādīt vietā nākamo un atstāt, lai aug – kaut kas jau izaugs. Tāpat tu vari bērnu radīt un palaist savā vaļā – gan jau laika gaitā viņš kaut ko iemācīsies. Bet – ja ar bērnu mērķtiecīgi strādāsi, tad jau četru gadu vecumā viņš tevi varbūt mācēs aptīt ap pirkstu! Ar mežu ir līdzīgi. Jo vairāk darba un rūpes ieguldīsi, jo ātrāk varēsi prognozēt labu rezultātu."Mārcis Saklaurs

Rūpes par mežu paredz gan stratēģisku plānošanu, ietverot visus iespējamos riskus, gan regulāru un saprātīgu kopšanu. "Ideālais variants – ja tev ir 100 hektāri meža, tad katrs hektārs ir savā vecumā, lai katru gadu tev nāk klāt pa hektāram cērtamā materiāla, nevis vienā gadā nocērt lielāko daļu un tad 10 gadus tev nav, ko cirst," skaidro Mārcis. 

Pie risku apzināšanas, stādot jaunaudzi, jāņem vērā, piemēram, dabas untumi (vētras un sausums), meža iemītnieki (aļņi un brieži), kuri mielojas ar jauno kociņu pumpuriem, diži nešķirojot, kam konkrētais mežs pieder un kādam nolūkam paredzēts, dažādi kaitēkļi, kuri ir spējīgi iznīcināt veselas mežaudzes, kā arī bebri, kuriem ir savi priekšstati par to, kad attiecīgais koks būtu jānogāž.

Tāpēc, piemēram, egļu jaunaudzes tiek "šķaidītas" ar baltalkšņiem un bērziem, lai dažādotu mežaudzes mikroklimatu. "Ja ir plika egle, tad apakšā viss ir sauss, blīvs un sutīgs, un tā ir labvēlīga vide kaitēkļiem. Bet tur, kur ir klāt ir bērzs, egles aug retāk – līdz ar to audzē iepūš vējš, iespīd saule un klāt tiek putni, kuri barojas gan ar kukaiņiem, gan pelēm. Arī pret ugunsgrēkiem tā var nodrošināties, jo zem bērza augs pavisam citi augi nekā zem egles," skaidro Mārcis. 

Savukārt ar kopšanu, kas vidēji tiek veikta reizi 4-5 gados, tiek uzlaboti koku augšanas apstākļi, lai audzē veidotos pēc iespējas labāks un vērtīgāks materiāls tirgum. Tas nozīmē mērķtiecīgu koku izciršanu brīdī, kad ātraudzīgie koki sāk nomākt mērķa sugas kokus. Kā noteikt īsto brīdi? Skatoties līdzi koku vainagiem – kad tie kļūst tik biezi, ka sāk savā starpā konkurēt, pienācis laiks kopšanai. 

Tiesa, arī kopšanā, gluži tāpat kā stādīšanā, jāņem vērā virkne dabisko meža procesu. Reizēm jānocērt kādai labai priedei gals, lai izsalkušam briedim būtu viegli pieejams barības galds un viņš negāztu nost citas labas priedes, reizēm – jāatstāj kāds sabojāts koks, lai alnim ir, kur ragus trīt, un viņš nebojātu citus kokus.

"Lai no meža kaut ko saprastu, ir jāiet mežā, jāklausās, jāskatās, jāsatausta un jāsasmaržo. Nepietiek ar to, ka esi pabeidzis n-tās universitātes – visu laiku ir jāturpina mācīties arī pašam, skatoties līdzi, kas un kā notiek dabā. Ņemt to, kas ir, un likt lietā – apskatīties, kas attiecīgajā zemes pleķī labi jūtas un aug, un to tad arī stādīt," atklāj Mārcis, kurš bez LLU maģistrantūras studējis arī Zviedrijas Lauksaimniecības universitātē un Hedmarkas universitātē Norvēģijā.

Foto: Viesturs Radovics, DELFI

Tāpat kā kokam, arī mežsaimnieka arodam ir divi gali – jāprot sarunāties ne vien ar kokiem, bet arī ar cilvēkiem. Cunfte ir gana šaura un lielākoties amata brāļi cits pie cita var nokļūt ar divu telefona zvanu starpniecību. To apliecina arīdzan Mārča telefons, kas iezvanas vismaz reizi stundā – ikdienā viņš ir koksnes tirdzniecības vadītājs privāto mežu apsaimniekošanas kooperatīvā "Mežsaimnieks", kā arī nodarbojas ar pētniecību Latvijas valsts mežzinātnes institūtā "Silava". 

Koks ar diviem galiem ir arīdzan mūžvecais un jūtelīgais jautājums par koku izciršanu. Te jāņem vērā atšķirības starp galveno cirti un kopšanas cirti, kas abas jebkurā gadījumā tiek veiktas saskaņā ar Meža likumu. Pirmo veic brīdī, kad ir sasniegts konkrēts koku vecums, pēc kuras ir jāveic meža atjaunošana, bet kopšanas cirtes mērķis ir uzlabot meža kvalitāti. 

Savukārt pie kopšanas cirtes pieder arīdzan sanitārā cirte, kad kokus ir sabojājuši kaitēkļi vai slimības, kā arī ainavu cirte, kas tiek veikta ar nolūku uzlabot ainavu, atsedzot skatam kultūrvēsturiskus vai dabas objektus. Tādējādi pamata bažām, ka pēc 100 gadiem Latvija pārvērtīsies tuksnesī, īsti nav.

"Pārpratumi rodas, kad skaļi un kategoriski izsakās cilvēki, kuri no mežsaimniecības saprot tikpat daudz, cik es no glezniecības. Reizēm veci koki ir jācērt, jo apdzīvotās vietās tie apdraud cilvēku dzīvību vai īpašumus, bet mežā sagandē citus svarīgus procesus. Piemēram, satrunējis koks, kas iegāžas upē, izraisa ūdens līmeņa pacelšanos. Ūdens, mēģinot tikt apkārt šķērslim, izgrauž krastu, bet smiltis nes tālāk uz vietu, kur parasti krāču oļos nārsto laši. Ir jāprot izsvērt, kurā brīdī koks no vērtības ir kļuvis par apdraudējumu," rezumē mežsaimnieks.

Kas ir mežsaimnieka darba augļi? Kvalitatīvi izaudzēts mežs, par kuru var saņemt visaugstāko samaksu. Kāds ir kvalitatīvi izaudzēts mežs? Tāds, kas audzēts ar labu attieksmi. Kas ir laba attieksme pret mežu? Atbildīga izturēšanās pret to, kas tev ir uzticēts. Tas nozīmē ne vien produktīvu saimniekošanu peļņas nolūkos, bet arī tradīcijas, vērtības un cieņu. Tas ir līdzsvars starp plānveidīgu un mērķtiecīgu cilvēka darbošanos un dabas ritumu.

Projektu atbalsta Meža attīstības fonds (MAF)

Projekta ''Cilvēks mežā'' veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, Kristīne Melne, foto – Viesturs Radovics, Kristīne Melne, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Marta Cīrule.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.