Foto: DELFI

Tornī ar plinti un datoru. Medniece Linda Dombrovska


"Es jau visu laiku esmu mežā!" – šis ir gandrīz pirmais teikums, ko, iepazīstoties un sākot runāt par būšanu dabā kā dzīvesveidu, saka žurnāla "Medības" galvenā redaktore, kaislīga medniece un dāmu mednieču kluba "Lady HUNT" dibinātāja Linda Dombrovska. Kad iebilstu, ka mana pieredze un priekšstati par žurnālista ikdienas darbu līdz šim vairāk saistījušies ar laiku birojā pie datora, Linda nosmej, ka datoru jau var paņemt līdzi arī medību tornī – ar vienu aci vaktēt mežmalā notiekošo, bet tajā pašā laikā nobeigt rakstu, nospiest taustiņu un atkal pievērsties medībām, fotografēšanai vai vienkārši dabas vērošanai.

Ja jau tēma ir mežs, tad arī intervijai jānotiek ārpus birojiem un pilsētas kņadas. Diemžēl dienas novembrī jau kļuvušas nejēdzīgi īsas, tāpēc nolemjam tikties tepat Rīgā, Šmerļa mežā. Linda atbrauc tieši no copes Daugavā kopā ar diviem kustīgiem biedriem – saviem vācu medību terjeriem, kas trenēti asins pēdu meklēšanā, bet kam fotografēšanās gan nav diez ko pa prātam. Jāpiebilst, ka asins pēdu meklēšanas prasmes Latvijā ir vien retajam sunim, bet tās ir ļoti noderīgas, lai medības būtu veiksmīgas, kā arī lai ievainots dzīvnieks netiktu pamests mežā. "Bez suņa jau es to nevaru atrast! Sestdien bijām medībās, ievainota briežu govs, paej 100 metrus – un asinis beidzas. Nevar atrast. Sirsniņš (deviņus gadus vecais suņu kungs – aut.) atrada. Viņš manā skatījumā ir zelta suns!" Medniece stāsta, ka melnie sunīši ir ļoti kustīgi un, ja nedara savu darbu, kur tie var papilnam izmantot savus instinktus, var kļūt nevaldāmi. Viņa zina stāstīt par atgadījumu, kad šīs pašas šķirnes kucīte, kas nebija vesta medībās, tikusi brīvībā, pusotras minūtes laikā nokodusi kaimiņiem 90 vistas. "Ja viņus nemāca un nekontrolē, viņi pārvēršas par īstu nāves mašīnu, bet arī tā ir daba," saka Linda Dombrovska. 

Tā nu nokļūstam līdz sarunai par to, kāpēc viņai pašai svarīgi būt medniecei. "Es gribu būt dabas sastāvdaļa, man nepatīk, ka nodala – cilvēks un daba. Mēs neatrodamies kaut kur ārpusē. Ikviena dzīva būtne kaut kādā veidā ietekmē vidi sev apkārt, un es vēlos, lai manis atstātā "pēda" būtu pēc iespējas mazāka un jēgpilna."

Dabas aizsardzības entuziaste

Lindai kā ilggadējai medību žurnāla redaktorei ir nācies paciemoties daudzos Latvijas medību kolektīvos un izstaigāt neskaitāmas meža platības. Taujāta, vai medniekam, tāpat kā sēņotājam, acs ir uztrenēta un vienmēr fiksē medībām svarīgas lietas, viņa atzīst, ka tā ir gan – mednieka prasmes, vienreiz ieaudzinātas, vairs nepamet nekur, piemēram, ejot pa mežu, vienmēr acis seko kustībām apkārt, meklē zvēru atstātas pēdas dabā. "Vai zināt, kā atšķirt mednieku no nemednieka mašīnā? Mednieks, pa šoseju braucot, izbraucot uz lauka, vienmēr pagriezīs galvu uz lauka pusi un noskenēs. Tas ir pilnīgi automātiski!" 

Linda ir aktīvās atpūtas piekritēja – stāsta, ka, lai arī ar makšķerēšanu nodarbojas reti, labprāt piekrīt arī izbraukt ar laivu, tāpat bieži dodas garās pastaigās ar suņiem, bet, ja nav medību sezona, mežā iet ar fotoaparātu – galu galā arī fotomedības ir aizraujošas, bet šaušanas prasmes palīdzot noķert arī skaistus kadrus. Kā saka pati Linda, ar fotoaparātu "nomedījot" daudz vairāk nekā ar plinti. Daba un tās pētīšana, tāpat kā sargāšana un kopšana, ir dzīvesveids, ko vienkārši var piekopt ikviens. "Vienmēr piedomāju pie tā, lai, pērkot kafiju, man būtu sava krūzīte, plastmasu pēc iespējas neņemu – tās visas ir vienkārši izdarāmas lietas. Ja eju pa mežu un ieraugu plastmasas pudeli, es to savācu, jo saprotu, ka tā tur mētāsies nākamos 100 gadus. Bieži no meža pārnāku nevis ar medījumu, bet pilnu maisu atkritumu," stāstot par savām gaitām dabā un rūpēm par apkārtējo vidi, skumji atzīst medniece. Linda Dombrovska ļoti atbildīgi izturoties arī pret pārtiku un apzināti nelietojot pārtikas produktus, kas atceļojuši no tālām zemēm vai tiek audzēti kā monokultūra, iznīcinot dabīgo floru un faunu, kā arī noplicinot augsni. 

Lindai ir četri suņi, no kuriem divi ir izglābti – viens no patversmes, otrs no audzētavas –, kā arī divi zirgi, no kuriem arī viens pie viņas paglābies no pārvēršanās desās. "Daudziem ir grūti saprast, kā tas ir – no vienas puses, mēs, mednieki, dzīvniekus nogalinām, bet, no otras, varu teikt, ka es viņus mīlu, man dzīvnieki ļoti patīk. Mežā dzīvnieku tāpat kāds apēdīs – vai ir starpība, kurš to izdara? Lapsa, vilks vai es. Mežā likumi ir šausmīgi nežēlīgi. Cilvēks no visa tā, kas ir mežā, nomedī labi ja vienu procentu." Iezīmējot realitāti mežā, Linda izstāsta nesen piedzīvoto: "Septembrī bija briežu baura laiks. Kopā ar kādu mednieku staigājām un skatījāmies, meklējot selektīvi nomedījamu bulli. Sajutām maitas smaku. Pagājām pa vējam uz to pusi, no kurienes tā smaka nāca, – pacēlās kraukļu bars. Turpat sēž milzīgi zivju ērgļi. Visapkārt tāds purveklis un vēl dīķis. Bet dīķī – ragi. Spēcīgs briedis, pēc zobiem spriežot, deviņi līdz desmit gadi, skaista sudraba medaļa pēc visiem kritērijiem, bet riesta cīņā otrs tāds pats viņu ir iedzinis purvā, kur [dzīvnieks] ar ragiem aizķēries aiz zara un nav ticis ārā, tāpēc noslīcis. Ne viņam psihoterapeits, ne antibiotikas... Tā notiek tikai cilvēku sabiedrībā," Linda stāsta.

Mednieks, lai būtu tuvāk dabai

Tā nu nonākam līdz centrālajai tēmai – medībām. Linda Dombrovska ar tām aizrāvusies jau no bērnības, kad tētis Igors ņēmis viņu līdzi uz mežu. Tas esot tikai likumsakarīgi, ka mednieku prasmes un azarts tiek pārmantots no paaudzes paaudzē. Bet, lai tiktu līdz medīšanai, jāizpilda vesela virkne noteikumu. "Latvijā ir vieni no stingrākajiem noteikumiem Eiropā – gan medībām, gan ieroča turēšanai!” uzsver Linda Dombrovska, skaidrojot: ja makšķernieks un grādīgs dzēriens nav nemaz tik reta aina pie ūdenstilpēm, tad medības un alkohols to laikā 21. gadsimtā vairs nav pieļaujama kombinācija, jo ar šādu rīcību var pazaudēt ieroča atļauju un radīt neglābjamas sekas. Tāpat ik pēc pieciem gadiem medniekiem ir jāiet pie narkologa uz pārbaudi – šādas prasības, piemēram, Rietumeiropā neesot. "Tas ir padomju mantojums," stāsta medniece. Tāpat ieroča glabāšanas un izmantošanas likumi ir ļoti stingri, piemēram, brauciens uz medībām jāizplāno tā, lai nekur nevajadzētu apstāties un atstāt ieroci mašīnā, bet mājās tam jāglabājas pie sienas piestiprinātā seifā, kura atslēga ieroča turētājam ir līdzi. Ja ir kādas aizdomas, ka noteikumi nav ievēroti, policija to jebkurā laikā drīkst pārbaudīt. Īsts mednieks ievēro noteikumus! Linda smejot stāsta, ka atšķirībā no makšķerniekiem, kas, satikušies upes krastā, uzreiz sāk runāt par lomu un makšķerēšanas metodēm, mednieki ir daudz rezervētāki un, satiekot otru savā mežā, vispirms noprasīs visu par atļaujām un to, kāpēc tas tur atrodas. 

Izrādās, mednieki arī mūsdienās esot nedaudz māņticīgi, bet nu jau daudz mazāk nekā senos laikos. Ar vienu no ticējumiem, kas tiek ievērots mednieku vidū, jau pašā pastaigas sākumā tiekam iepazīstināti arī mēs ar fotogrāfu Mārtiņu. Izrādās, ikviens mednieks brīdī, kad viņa suns kārto dabiskās vajadzības, vienmēr paceļ cepuri – tas esot uz laimi. "Vienmēr redzēsiet, ka tad, kad mednieki iet uz mastu un suns kakā, mednieks pacels cepuri. Vecie mednieki stāsta, ka agrāk jaunajiem, ja to nedarīja, cepuri meta grāvī! Runā, ka tas uz lielu veiksmi. Man tas ir automātiski," smej Linda, pastāstot, ka liela daļa šādu māņticību, protams, jau izzudusi, piemēram – no rīta pirmo sastopot sievieti, medības lemtas neveiksmei. "Tad jau man, paskatoties spogulī, vienmēr būtu jāpaliek mājās!" saka medniece. Tas, ka sievietes mednieces mūsdienās nav nekāds retums, ir fakts, par ko liecina arī Lindas kopā ar domubiedrenēm dibinātais mednieču klubs. Iemesli, kāpēc sievietes sāk nodarboties ar medniecību, esot dažādi. "Tas nekādi nav saistīts ar emancipācijas jautājumu, bet drīzāk ar interešu grupu. Mums klubā ir daudz meiteņu, kas par medniecēm kļuvušas savu suņu dēļ, jo paņem šķirnes suni, kam jāveic darba pārbaudes, bet bez reāliem apstākļiem suns nesaprot, ko no viņa prasa. Kāpēc to māžošanos vajag? Man viena kolēģe, kas sāka pie manis strādāt, kad vēl nebija medniece, tikai suņa dēļ kļuva par mednieci." Un Linda uzskaita vēl citus šādus gadījumus. "Sieviete pāri četrdesmit, suņa dēļ sāka braukt uz mežu uz medībām, tikai tāpēc nolika autovadītāja tiesības, nolika [šaušanas] eksāmenu, izšķīrās – izmainīja visu savu dzīvi."

Protams, viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ cilvēks kļūst par mednieku, ir ģimenes tradīcija un kopā pavadītais laiks dabā jau no bērnības. "Tiem, kas nāk no mednieku ģimenēm un no bērna kājas gājuši līdzi, tāpat kā man, tas ir asinīs. Viņi to dara. Mums ir arī jauno mednieku klubs, kur ir jaunieši no 16 līdz 22 gadiem, bet cik viņi ir zinoši un ieinteresēti! Viņi ir izpalīdzīgi, viņiem ir doma, ka jāmedī ļoti ilgtspējīgi, ļoti atbildīgi. Viņi iet uz mežu un vēro. Man, par laimi, nav gadījies apgrozīties tādā vidē, kur ir trakie jaunieši. Tur, kur es apgrozos, viņi visi ir pārsteidzoši zinoši, tā ir paaudze, kas kopā ar ģimeni sākusi medīt. Ja viņiem tas patīk, viņi to darīs visu mūžu. Bieži viņi izvēlas arī profesiju, kas ir saistīta ar mežu un dabu. Tad ir cilvēku kategorija, kas ir izplatīta arī starp sievietēm, īpaši Rietumeiropā, – par medniekiem kļūst cilvēki, kas jau ieguvuši profesiju, kam ir karjera, varbūt bērni ir paaugušies, un viņi saprot, ka vajag ko savu, tāpēc sāk iet mežā. Viens iemesls, kas to rosina, ir suņi, otrs – ideja, ka cilvēks negrib būt veģetārietis vai vegāns, bet viena no lietām, kas atzīta pat vegānu literatūrā: medības ir viens no humānākajiem gaļas ieguves veidiem. Dzīvnieks visu mūžu ir dzīvojis savvaļā, nezinot, kad mirs, bet tas tāpat notiks. Nav atšķirības, vai to nogalina vilks vai cilvēks. Alnis, briedis un stirna barības ķēdē ir plēsēju maltīte, kotlete. Nav jau tā, ka ejam un šaujam visu pēc kārtas. Ja izšausim visu, tad jau mums pašiem nebūs, ko medīt," stāsta Linda. 

“Zinu gadījumus Latvijā, kad cilvēki ilgi bijuši veģetārieši un kļuvuši par medniekiem, lai varētu ēst “laimīgo gaļu”. Mežacūka, pat ja to gadu vecu nomedī, visu mūžu mežā ir dzīvojusi kā cūka, nekad nav bijusi iesprostota fermā, tā ir rušinājusies un dzīvojusi normālu cūkas dzīvi, nezinot, ka nomirs, atšķirībā no fermu dzīvniekiem, ko ved uz kautuvi. Dzinējmedībās varbūt stress ir lielāks, bet kāda starpība, vai dzīvniekam pakaļ dzenas cilvēku vai vilku bars? Turklāt šāviens būs humānāks nekā brīdis, kad plēsējs uzklups medījumam. Protams, daba ir žēlīga, izdalās adrenalīns, bet vienalga.

Man šķiet, ka medības ir vispieņemamākais gaļas ieguves veids, turklāt es tiešām zinu, kas man ir uz šķīvja!

Linda atzīst, ka mežs viņu nodrošina ar izcilu pārtiku. "Veikalā gaļu nepērkam – gan tāpēc, ka nav vajadzības, gan arī tāpēc, ka man nepatīk rūpnieciskās gaļas audzēšanas principi. Tas man kā dzīvnieku mīļotājam nešķiet pieņemami. Tāpēc es no tā pēc iespējas izvairos. Nav jau tā, ka neeju uz restorānu un neēdu gaļu. Arī restorānā tomēr izvēlētos gaļu, nevis vegānisko pārtiku, bet tik un tā."

Foto: DELFI

Nekas nav par velti

Taču uzskats, ka medniekiem gaļa "skrien rokās par velti", gan esot blēņas. Medību izmaksas ir augstas, turklāt tieši mednieki ir tie, kas iesaistās daudzās aktivitātēs, lai palīdzētu dabas aizsardzībā un mežu kopšanā, to finansējot no savas kabatas. "Vienmēr smejamies par to, ka cilvēki domā: medniekiem gaļa ir par velti. Mēs maksājam par platībām, par savilcējiem, maksājam par šaušanas treniņiem, par apģērbu, par ekipējumu, par degvielu, vēl piebarošana, lai arī pēdējās ziemās tā ir nedaudz mainījusi savu jēgu. Tagad jau ar Āfrikas cūku mēri piebarošana ir "sagrozīta", jo mežacūkas piebarot nedrīkst, lai populācija bezjēdzīgi neeksplodētu. Bet, kad parādās Āfrikas cūku mēris, kam zvana? Medniekiem. Kad lapsas zemniekam nes vistas prom – pie kā vēršas? Pie medniekiem. Kad jānoņem analīze par hroniskās novājēšanas slimību briežveidīgajiem, atkal nāk pie medniekiem. Ja jāveic uzskaite, mednieki ir informācijas avots, jo mēs esam mežā. Plus vēl ir projekti, piemēram, kur mednieku klubi veido mākslīgās pīļu ligzdvietas, lai pasargātu pīles no mazajiem invazīvajiem plēsējiem – Amerikas ūdeles un jenotsuņa. Bieži bijis, ka tad, kad mežos ir ugunsgrēki, tieši mednieku kolektīvi brauc palīgā dzēst. Mēs visu laiku esam mežā, tāpēc iesaistāmies. Protams, ir interešu konflikti, bet tie tiek risināti. Medniekam gribas, lai mežā dzīvnieku ir vairāk. Lai tu viņus redzi – jo vairāk, jo foršāk. Pretī ir mežsaimnieks, kuram alnis ieiet jaunaudzē un noēd visus kociņus. Tādēļ ir limits, ko vajag nomedīt (mēs nesakām – nošaut). 

Lauksaimniekam arī pildām funkciju pasargāt viņa laukus, piemēram, no mežacūkām, kad tās bija. Tagad brieži visu noēd. Tur, kur Zemgalē un Kurzemē ir milzīgie labības lauki, – kurš tad to var izdarīt? Mednieks. Neviens cits to nevar. Grūtākais tajā visā ir būt atbildīgiem un domāt par to, lai būtu līdzsvars, lai mežā ir dzīvnieki un lai lauksaimniekam nenoēd matus no galvas un mežu nepārvērš par noēstu un sabradātu tuksnesi," skaidro žurnāla "Medības" galvenā redaktore.

Jaunākās tehnoloģijas ienāk mežā

Mednieki ir draudzīga un atraktīva ļaužu kopa, kas, pavadot daudz brīvā laika dabā, ne tikai sagādā sev un ģimenei pārtiku, atbildīgi izturas pret dabu, bet arī gūst līdzsvaru, iespējams, citādi steidzīgajā dzīvē. Interesanti, ka pētījumi rāda – mednieki ir viena no laimīgākajām un līdzsvarotākajām cilvēku grupām, saka Linda. 21. gadsimtā šim dzīvesveidam ir visai daudz iespēju, kas ne vien palīdz pašās medībās, bet padara arī dzīvi aizraujošāku. Runa ir par jaunākajām tehnoloģijām. Piemēram, nu jau daudziem medniekiem "savā mežā" uzstādītas slēptās kameras ar kustību sensoriem, kas, pat esot birojā pilsētā, neļauj pazaudēt saikni ar dabu – līdzko kamerai pietuvojas dzīvnieks, tā uzņemto attēlu nosūta uz īpašnieka mobilo tālruni. Tā nu mednieks, piemēram, sapulcē sēžot, saņem ziņu no mežacūku ģimenes vai āpšiem, kam labpaticis ieturēties ar tiem atstātajiem gardumiem. Linda savukārt stāsta, ka viņai un viņas suņiem neatsverams palīgs ir GPS raidītājs, kas palīdz atrast suņus arī tad, ja tie pārāk tālu aizskrējuši, sekojot savam uzdevumam. Šī tehnoloģija izglābusi arī Lindas suņa dzīvību – kad nav zinājusi, kur palīgs palicis, bet redzējusi to kartē, sākusi meklēt, turklāt tehnoloģija ļauj dzīvniekam arī piezvanīt. "Dzirdēju, ka viņa nelaimīgi kliedz. Skrēju uz to vietu, kādus 800 metrus pa purvu. Mana vācu medību terjera kucīte Vitāra bija iekritusi grāvī ar dubļiem un kūdru, tikai galva vairs ārā!" par piedzīvoto stāsta medniece. Bez GPS raidītāja suni laikus atrast nebūtu bijis iespējams. 

Tāpat nu jau neatņemama medību sastāvdaļa, kur iesaistītas arī tehnoloģijas un zinātne, ir, piemēram, mežacūku gaļas pārbaude laboratorijā, lai noteiktu, vai tajā nav parazītu vai slimību un vai gaļu ir droši lietot pārtikā. Protams, pieredzējis mednieks bieži arī pats ir labs "detektors" un daudzos gadījumos, jau uzmetot aci, redz, vai dzīvnieks ir vesels. Jautāju Lindai, vai dzīvnieku slimības mūsdienās ir biežāk sastopamas. "Es teiktu, ka agrāk vienkārši par daudz ko nezinājām. Termiski apstrādājot, parazīti jau mirst. Antibiotikas un hormoni veikala gaļā ir trakāk. Medniekus apmāca, un, atverot dzīvnieku, tu jau redzi, vai tas ir slims. Pēc ragiem, pēc visa – var redzēt, ka ir parazīti. Tie jau ir visur – arī fermas dzīvniekos. Pārsvarā mežā slimi ir tie dzīvnieki, kam ir problēmas ar imunitāti. Tādēļ vājākie nomirst." Savukārt veselie un skaistie dzīvnieki tiekot īpaši sargāti, lai tiem būtu pēcnācēji un meža fauna būtu īpaši skaista. Mednieks pirms šaušanas vienmēr pārliecinoties, lai šāviens tiktu raidīts tikai uz tādu mērķi, kas tiešām ir nolūkots un vēlams, – princips saudzēt, nešaut jebkuru zvēru un ļaut izaugt dzīvniekiem vainagojies ar to, ka, piemēram, šogad nomedītie aļņi bijuši brangi, bieži pat deviņus līdz desmit gadus veci, stāsta medniece. Padomju laikos aļņi netika saudzēti, jo noteiktas kvotas bija jānodod valstij, tikai retu nomedīto alni varēja paturēt sev. Šī iemesla dēļ nevienu neinteresēja ragi un arī par šādu principu ievērošanu nerūpējās. "Kā jau teicu, šī ir jauna mednieku paaudze – jaunie ļoti atbildīgi izturas pret dabu."

Projektu atbalsta Meža attīstības fonds (MAF)

Projekta ''Cilvēks mežā'' veidotāji: saturs – Sabīne Košeļeva, Kristīne Melne, foto – Viesturs Radovics, Kristīne Melne, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Marta Cīrule.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.