Sadarbībā ar valsts izglītības attīstības aģentūru
Sponsor Logo
Iepazīt mediķu ikdienu Hipokrāta dzimtenē Grieķijā
Iepazīt mediķu ikdienu Hipokrāta dzimtenē Grieķijā
Vladislavs Klapenkovs ir ne vien ārsta palīgs Vidzemes slimnīcā, bet arī Valmieras Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) brigādes vadītājs. Viņš sevi dēvē par īstenu valmierieti: "Te esmu dzimis, uzaudzis, dziedu korī "Valmiera" un domāju, ka nav labākas pilsētas par šo." Jaunais mediķis atklāj neatliekamās palīdzības mediķu nervus kutinošo ikdienu, stāsta, kā nokļuvis "ātrajā palīdzībā" un kā "Erasmus+" prakses laikā, strādājot Grieķijas slimnīcā, guvis pārliecību, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma nav ne par kripatiņu zemākā līmenī kā Hipokrāta dzimtenē.
Vladislavs atzīst, ka medicīna viņa prātu urdījusi jau skolas laikā: "Doma par mediķa profesiju man parādījās diezgan agri – ja nemaldos, kādā 7. vai 8. klasē." Pēc vidusskolas Vladislavs iestājās Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžā un pēc trim gadiem ieguva ārsta palīga diplomu. "Esmu izmēģinājis spēkus vairākās jomās, taču vienmēr atgriezies pie tās, kas acīmredzot sirdij tuvāka, – neatliekamās medicīnas," teic Vladislavs, atklājot, ka arī šī izvēle izsapņota jau bērnībā: "Jau kā mazs puika es noskatījos uz garām braucošajām – toreiz vēl baltām – "ātrās palīdzības" mašīnām un domāju – eh, kā es gribētu reiz braukt ar tādu!" Sākot mācības koledžā, Vladislavu pieņēma darbā par NMP brigādes sanitāru, šī gada februārī viņš ieguva neatliekamās medicīnas ārsta palīga sertifikātu, bet šobrīd jau ir kļuvis par Valmieras NMP brigādes vadītāju.
Mediķim nav labākas uzslavas par tīru, sirsnīgu "paldies"
Vladislavs atzīst, ka darbā vislielāko gandarījumu sagādā brīži, kad izdodas novērst reālu apdraudējumu dzīvībai un pēc laika bijušo pacientu, nu jau veselu un smaidīgu, satiec uz ielas vai stāvam veikalā pie kases. "Manuprāt, mediķim nav labākas uzslavas par tīru, sirsnīgu "paldies" no pacienta, kas ir izārstēts vai kuram varam atvieglot ciešanas. Šāds "paldies" ir viena no tām mazajām laimītēm, par ko rakstīja Ziedonis."

NMP brigādes ikdienā nācies pieredzēt ne mazums nervus kutinošu mirkļu, bet daži ir īpaši palikuši atmiņā: "Atceros pusaudzi, kas bija guvusi kājas traumu trošu trasē. Kopā ar VUGD kolēģiem uzkāpām pie cietušās meitenes, kas atradās kādus piecus metrus virs zemes uz platformas kokā. Veicām atsāpināšanu, kolēģi nocēla meiteni lejā. Tikai tad, kad man pašam bija jākāpj lejā no platformas pa ugunsdzēsēju pieslietajām kāpnēm, atcerējos, ka man taču ir bail no augstuma, un sāka trīcēt kājas. Darbā piedzīvoti arī pavisam īpaši brīži – nesen dežūras laikā mums ar kolēģi nācās pieņemt pacientei mājās pēkšņi sākušās dzemdības." Vladislavs atzīst, kaut atmiņā spilgtāk iespiežoties traģiski gadījumi, viņš tomēr apzināti cenšas kolekcionēt stāstus ar laimīgām beigām.
Pārliecina grieķus, lai realizētu savu sapni
2018. gadā, studējot Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas 2. kursā, Vladislavs no skolas saņēmis piedāvājumu pieteikties "Erasmus+" praksei Grieķijā. "Es sapratu, ka, visticamāk, citas tādas iespējas – aizbraukt uz svešu valsti ne tikai kā tūristam, bet arī kā savas jomas speciālistam – man var arī vairs nebūt. Vilināja iespēja redzēt citas valsts veselības aprūpes sistēmu, tā teikt, no iekšienes. Kā mēdz teikt, gribēju "sevi parādīt un uz citiem paskatīties". Laikam lielākais dzinulis bija iemācīties ko jaunu, kā dara citur, ko, iespējams, šeit, Latvijā, es nekad neredzēšu," motivāciju pieteikties praksei ārzemēs atklāj Vladislavs.
Pieteikums tika apstiprināts, un pēc nepieciešamo formalitāšu nokārtošanas viņš devās uz Grieķijas pilsētu Lamiju valsts vidienē, kur atrodas slimnīca "General Hospital of Lamia": "Mūsu izpratnē tā ir pielīdzināma kādai no Latvijas reģionālajām slimnīcām – ar vidēji 600 pacientu gultām, neiroķirurģijas, kardioreanimācijas un citām ierasta profila nodaļām. Es 12 nedēļas biju praksē intensīvās terapijas nodaļā ar 8 gultasvietām."

Grieķiju un konkrēti Lamiju kā prakses vietu tolaik vēl studējošais mediķis izvēlējies tādēļ, ka šajā valstī un pilsētā dzīvo viņa radinieki, tādēļ Vladislavam te bija nācies vairākkārt viesoties jau iepriekš. "Atceros, ka jau gadu iepriekš atvaļinājuma laikā Grieķijā man ienāca prātā doma, ka būtu ļoti forši te atgriezties praksē. Domāts – darīts! Nevelkot laiku garumā, uzreiz sazinājos ar savas koledžas "Erasmus+" koordinatori, kas teica, ka ar attiecīgo veselības aprūpes iestādi sadarbības līguma nav, taču to ir iespējams izveidot. Aizgāju uz Lamijas vietējo universitāti, kas bija atbildīga par apmaiņas programmām, un aprunājos ar viņu koordinatoru, ka ir vērts apdomāt sadarbības līguma izveidi ar mūsu koledžu," – Vladislavs smejas, ka viņam izdevies pārliecināt grieķus un realizēt savu sapni. "Tā nu pēc tam – jau attālināti – mana Latvijas "Erasmus+" koordinatore izdarīja visu, kas nepieciešams, lai sadarbības līgums būtu izveidots un es varētu braukt pieredzes apmaiņā. Tajā brīdī, kad bija jāiesniedz pieteikums koledžā, bija iespējams izvēlēties arī otru prakses vietu. Man jau iepriekš bija vēlme aizbraukt pieredzes apmaiņā arī uz Vāciju, jo zinu vācu valodu. Par Vācijas veselības aprūpes sistēmas iespējām mediķu aprindās klīst leģendas, tāpēc Vācija bija mana otra izvēle. Taču Vācijā sadarbības līgums bija ar nosacījumu, kas paredzēja apmācīt tikai medicīnas māsas, tādēļ šis variants atkrita."
Jaunais mediķis norāda arī uz ārsta palīga profesijas ēnas pusēm: "Vispār ir interesanti – Latvijā mūs sagatavo, apmāca, mēs strādājam, taču ir ļoti maz valstu, kuras atzīst šo specialitāti, jo citur profesiju standartā tādas profesijas vienkārši nav. Tādēļ arī ārsta palīgiem ir liegtas daudzas darba iespējas citās valstīs."

Loģisku apsvērumu dēļ prakses laikā Vladislavs dzīvoja Lamijā pie saviem radiniekiem – arī tāpēc, ka viņi vienkārši nepieļautu citu iespēju. Tajā pašā laikā Grieķijā pieredzes apmaiņā bija arī viņa kursabiedrenes, taču meitenes dzīvoja Džoninā – pilsētā valsts ziemeļos. Viņas īrējušas dzīvokli, jo par iespēju dzīvot studentu kopmītnēs tapis zināms tikai vēlāk. "Vienu nedēļas nogali pavadījām visi kopā – satikāmies, aizbraucām uz Korfu salu un fantastiski pavadījām laiku."
Grieķijas slimnīcas un neatliekamās palīdzības auto – vai labāki par mūsējiem?
Vaicāts par ikdienu un veicamajiem pienākumiem, Vladislavs stāsta, ka Grieķijas slimnīcās darbs tiek organizēts trijās maiņās, katra pa 8 stundām – no pulksten 7 līdz 15, no 15 līdz 23, no 23 līdz 7. "Tā kā grieķu valodu nezinu, protams, saziņa savā starpā notika angļu valodā. Parasti strādāju maiņā ar divām medicīnas māsām, kuras labi runāja angliski." Vladislavs atzīt, ka prakses laikā lielu gandarījumu deva arī spēja tikt galā ar valodas barjeru.
Es angļu valodā nerunāju gluži brīvi un tekoši, par to biju nedaudz noraizējies. Taču, dzīvojot vidē, kur valodu nācās pielietot ik dienu, ļoti ātri adaptējos un mans angļu sarunvalodas līmenis un, pats galvenais, pārliecība stipri pieauga.
"Vienā maiņā strādāja četras māsas un viens māsu palīgs. Es biju "piestiprināts" vienai no māsām, un mums bija jāaprūpē divi pacienti. Sākumā skatījos, ko dara māsas, vēlāk jau darbojos pats savas virsmāsas uzraudzībā. Pārsvarā strādāju rīta maiņā: no rīta apkopām pacientus, nomazgājām, nomainījām gultasveļu, sakārtojām darba vietu. Tad sekoja ārstu vizīte – nodaļas ārsti apskatīja visus pacientus, lēma par turpmāko ārstēšanas plānu. Kad bija sarakstīta jaunā terapija uz kārtējo dienu, sākām pacientiem ievadīt zāles, veikt pārsiešanas, kopām elpceļu nodrošināšanas ierīces. Nereti pacientiem bija paredzēta kāda no diagnostiskajām izmeklēšanām, uz ko mums bija pacienti jāpavada. Reiz, kad pacients bija jāved uz magnētiskās rezonanses tomogrāfijas kabinetu, kas atradās citā pilsētā, man bija izdevība izbraukt arī ar grieķu neatliekamās medicīniskās palīdzības auto. Tad varēju apskatīt viņu "ātrās palīdzības" mašīnas – tās gan tehniski bija nedaudz labākas par mūsējām, taču aprīkojums bija identisks."

Mediķis teic, ka nav izjutis milzīgu atšķirību starp Latvijas un Grieķijas medicīnas sistēmām, līdz ar to viņam bijis diezgan viegli iejusties darba vidē. "Bija, protams, medikamenti, ar kādiem līdz šim neesmu strādājis, taču par tiem nodaļas ārsti man pastāstīja. Medicīniskās ierīces lielākoties ir tādas pašas kā pie mums. Arī pieeja pacientu ārstēšanā ir ļoti līdzīga tai, kādu esmu pieredzējis Latvijā. Vienīgā atšķirība, kas man likās ļoti interesanta, – grieķu mediķi runā ar pacientiem, kas atrodas bezsamaņā. Kolēģi atzina: viņi ticot, ka arī pacients bezsamaņā šo sarunu dzird un ārstēšana noris labāk."
Iemīlēju Grieķiju, bet sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās
Vladislavs atzīst, ka Grieķijā nodzīvotie trīs mēneši bijis ilgākais laiks, ko pavadījis ārpus mājām – prom no ģimenes, draugiem un savas ierastās vides –, taču viņam ar šo uzdevumu izdevies tikt galā tīri labi. "Tā kā šī nebija mana pirmā reize Grieķijā un dzīvoju ar saviem radiniekiem, iespaidi un emocijas bija nedaudz piezemētas. Tik ilgu laiku – trīs mēnešus no vietas – es šajā valstī vēl nebiju pavadījis, tāpēc kārtīgi izbaudīju siltumu, blakus esošo jūru un kalnus. Arī grieķu ēdiens ir fantastisks – gribas pagaršot itin visu un ne tikai pagaršot, bet gan kārtīgi pieēsties. Prakses laikā uz nedēļu es biju arī atbraucis uz Latviju, jo ļoti gribēju ar kori "Valmiera" piedalīties XXV Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, līdz ar to bija izdevība arī satikties ar ģimeni un draugiem. Taču, protams, Grieķijā man pietrūka savas vides, savu cilvēku," atklāj Vladislavs, smejot, ka visvairāk viņam pietrūcis vārītu kartupeļu ar biezpienu un kaudzi skābā krējuma.

Viņš novērojis, ka salīdzinājumā ar latviešiem grieķi, neskatoties uz finansiālām likstām, kas ir smagi skārušas valsti, prot priecāties un svinēt dzīvi. "Gan liels, gan mazs to dara ik dienu: viņi iet ielās, pavada laiku kopā krodziņos, jo īpaši vēlās vakara stundās un naktīs, kad ārā vairs nav tik svelmaini karsts. Vēl grieķiem ļoti liela vērtība ir ģimene. Svēta tradīcija viņiem ir svētdienās visai ģimenei pulcēties pie pusdienu galda vecāku mājās. Liela daļa grieķu ir reliģiozi, līdz ar to daļa ikdienas ir veltīta baznīcas apmeklējumam, vai, ja ikdienas steiga to neļauj, rituāls ir vienkārša pārkrustīšanās, ejot vai braucot garām baznīcai. Grieķi ir draudzīgi un atvērti, viņi viegli komunicē ar nepazīstamiem cilvēkiem un gūst jaunas pazīšanās – vieglums ir tas, ko no viņiem var mācīties."

Praksi ārzemēs jaunais mediķis iesaka kā fantastisku iespēju iepazīt citu kultūru, redzēt citas zemes un iemācīties ko jaunu, jo, Vladislava ieskatā, beidzot studijas un uzsākot darba dzīvi, būs jau daudz grūtāk izbrīvēt laiku šādam piedzīvojumam.
Pateicoties "Erasmus+" pieredzei, es, pirmkārt, ieguvu ne vien jaunas iemaņas, bet arī pārliecību par savām līdzšinējām zināšanām un prasmēm. Otrkārt, sadraudzējos ar grieķu kolēģiem – ar dažiem joprojām uzturu sakarus un pagājušajā gadā, kad biju atvaļinājumā, atkal satikāmies. Treškārt, iemīlēju Grieķiju, bet sapratu, ka nekur nav tik labi kā mājās. Un, visbeidzot, strādājot Grieķijas slimnīcā, guvu pārliecību, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma nav ne kripatiņu zemākā līmenī kā Hipokrāta dzimtenē.

Projektu atbalsta:

Projekta "Erasmus+ iedvesmo" veidotāji: saturs – Oskars Morozovs, Jolanta Roze, foto – Ginta Špate, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.