Sadarbībā ar valsts izglītības attīstības aģentūru
Sponsor Logo
Itālija mani vairs nelaiž vaļā
Zanda Žentiņa par to, kā prakse ārzemēs var mainīt dzīvi
Itālija mani vairs nelaiž vaļā
Zanda Žentiņa par to, kā prakse ārzemēs var mainīt dzīvi
Savulaik Itālijā gūtā pieredze Zandu Žentiņu iedvesmojusi Latvijā īstenot sapni par savu viesu namu – viņa ar ģimeni jau 15 gadus saimnieko Beverīnas novada "Vīnkalnos" netālu no Valmieras, bet Itāliju dēvē par savām otrajām mājām. Iepriekš Zanda strādājusi dažādus darbus un bijusi uzņēmēja, bet nu riktē godu galdus un nodarbojas ar gastronomisko tūrismu. Jau vienpadsmito gadu daudzi tūristi uz "Vīnkalniem" dodas ar vienu konkrētu mērķi – nobaudīt pašu rokām mūrētā malkas krāsnī gatavotas picas, kuru recepti Zanda pārvedusi tieši no Itālijas.
Šoruden Zandas saimniecībā darbs dzen darbu un izbrīvēt laiku sarunai izrādās teju neiespējami. Galu galā vienojamies par kompromisu – viņa telefonam pievieno austiņas ar mikrofonu, lai runas nekavē darbus un nav jāsēž klēpī saliktām rokām. Viesu namā valda liela rosība, gatavojoties kāzu mielastam. Baltos galdautus gludinot, Zanda kavējas atmiņās par "Erasmus+" praksē pavadīto laiku Itālijā, kur uzzināti ideālās picas noslēpumi, iepazīta itāļu "dolce vita" māksla un radusies vīzija par savu rūpalu Latvijā.
Latviešu saimniece ar Itāliju dvēselē
Uzņēmīgo sievieti daudzi noteikti atceras kā televīzijas šova "Īstās latvju saimnieces" 2016. gada sezonas uzvarētāju. Zanda šovā izcēlās, prasmīgi savijot latviešu un itāļu tradīcijas. "Visi, kuri mani pazīst, zina, ka mani ar Itāliju saista dvēseliskas sajūtas. Kad pirmoreiz 1993. gadā aizbraucu uz šo valsti, man šķita, ka esmu atgriezusies senā dzimtā vietā, kur ilgi neesmu bijusi. Iemīlējos, un Itālija mani vairs nelaiž vaļā. Man patīk visi tās notikumi, smaržas, garšas, mūzika, vide un daba."

Zanda teic, ka šobrīd sevi izjūtot kā 50 pret 50 – itālieti un latvieti: "Itālijā atgriežos atkal un atkal, jo manās sajūtās šī valsts ir kā manas otrās mājas. Vismaz divas reizes gadā man vajag turp aizbraukt un tikties ar daudzo gadu garumā iegūtajiem draugiem. Es brīvi runāju itāliski, pārvaldu itāļu kultūru, virtuvi, bet tikpat stipri es mīlu Latviju – te ir manas saknes, jo te es esmu dzimusi. Lai arī Itālijā es jūtos labi, tomēr Latvijā jūtos drošāk, pamatīgāk, jo te man viss ir pazīstams. Te ir mani draugi, te es zinu, kā notiek lietas, kā darbojas ierēdniecības sistēma – kur jāiet un kas jādara."

Pa šo laiku Itālijā būts vairāk nekā simts reižu, bet tieši 2005. gadā "Erasmus+" praksē pavadītajiem četriem mēnešiem – pirmo reizi vienai tik ilgi esot prom no mājām un ģimenes – Zandas dzīvē bija liktenīga loma.
Darbs ārzemēs nav atpūta palmu ēnā
Zanda pēc dabas ir azartiska un nebaidās no jauniem izaicinājumiem, tādēļ, kad, Vidzemes Augstskolā tālmācībā studējot tūrismu, '"Erasmus+" ietvaros radās iespēja doties praksē uz Itāliju, uzrakstījusi pieteikumu. Arī vīrs Uldis un abi dēli, kuri tobrīd bija pusaudžu vecumā, atbalstījuši un mudinājuši nelaist garām tādu izdevību. "Biju sajūsmā par to, ka varēšu būt savā mīļajā Itālijā no maija līdz septembrim – pašā vasaras un tūrisma sezonas karstumā –, turklāt gūt pavisam jaunu pieredzi strādājot, jo iepriekš šo valsti biju apmeklējusi tikai kā tūriste," sākotnējās izjūtas, uzzinot, ka apstiprināts viņas pieteikums un jākravā koferi, atminas Zanda.

Daudzi, atvaļinājumā laiskojoties palmu noēnotā pludmalē ar tirkīzzilu ūdeni, sapņo, cik jauki būtu pārcelties uz dzīvi Itālijā, bet reti kurš aizdomājas, kāda būtu ikdiena, tur dzīvojot un strādājot ilgāku laiku. Uz savas ādas izbaudījusi Itālijas svelmaino vasaru virtuves "pirtī", Zanda atzīst, ka viņai kā ziemeļniecei tas bijis nopietns pārbaudījums. "Sākumā Perudžā strādāju tūrisma birojā, bet sapratu, ka neesmu ofisa cilvēks, tāpēc atradu iespēju nomainīt to uz praktiskāku un sev tīkamāku variantu – darbu picērijā. Bet tas karstums! To es nekad neaizmirsīšu! Es mīlu Itāliju un pēc tās ilgojos, tomēr viena lieta ir divas nedēļas nosauļoties brūnam pludmalē un braukt mājās, pavisam cita – nodzīvot vasarā četrus mēnešus plus 40–50 grādos, turklāt vēl pie picu krāsns. Manam ķermenim tas bija traki."
Zanda atzīst, ka šī pieredze iemācījusi novērtēt arī Latvijas dabas īpašo skaistumu: "Kā es tad ilgojos pēc mūsu ezeru smaržas un meža veldzes! Tikai tad es tā īsti to visu novērtēju. Iepriekš man likās "jā, Itālijā, tur gan ir riktīgi forši", jo nebija jau, ar ko salīdzināt."

Kā lielu ieguvumu Zanda min pamatīgi uzlabotās valodas zināšanas: "Šobrīd itāļu valodu pārvaldu perfekti, bet tolaik zināju tikai pašu minimumu, tādēļ pārsvarā visa saziņa notika angliski. Visu savu brīvo laiku veltīju itāļu valodas apguvei – es biju pilnīgi viena, nekas man netraucēja, kā tas mēdz būt ģimenē ikdienā, kad starp visiem darbiem sev un tādām lietām nav laika."
Uzpīpēt, iedzert kafijiņu, parunāties, pasmieties…
Kaut Itāliju Zanda bija iemīlējusi jau iepriekš, šī bija iespēja valsti iepazīt, gūt dziļāku ieskatu tajā, kas te notiek, ko cilvēki ēd, ko dzer, kādas ir tradīcijas, – uzzināt visu to, kas viņu tik ļoti interesēja un saistīja. Aicināta raksturot, kādi tad ir itāļi salīdzinājumā ar latviešiem, Zanda smejot atbild: "Slinki un bezrūpīgi."

"Patiesībā tieši tā arī ir. Pirmais, par ko es stāstīju vīram, zvanot uz mājām, bija kolorīta aina atpūtas bāzē, kur es dzīvoju un strādāju. Bija jānopļauj mauriņš – plāns un saulē izkaltis. Lai nopucētu pavisam nelielo pleķīti, ieradās kravas mašīna ar veselu brigādi – kādi 3–4 veči. Visi izkāpj ārā, uzpīpē, apspriež, kā tad nu pļaus tos dažus metrus. Tad paiet laiks, kamēr izceļ pļāvēju un iedarbina, atkal uzpīpē, kaut ko apspriež. Drusku papļauj, tad iet uz bāru kafiju iedzert, atkal uzpīpē... Tas man bija šoks, jo, piemēram, mans vīrs var klusējot nopļaut trīs hektārus zaļas, stipras zāles viens pats pāris stundās. Bet tāds ir tas itāļu dzīves un darba stils, ko es pēc tam fiksēju uz katra soļa, – uzpīpēt, iedzert kafijiņu, parunāties, pasmieties, pavērot meitenes, pakoķetēt," Zanda atklāj savus novērojumus par "dolce vita".
No itāļiem latviete mācījusies draudzīgumu, kā arī smaidīgu un pozitīvu attieksmi pret cilvēkiem. "Latvieši pārsvarā ir noslēgti un lieki nebārstās ar komplimentiem. Itāļi gan nebaidās izteikt savas domas skaļi, turklāt pārsvarā runā labu, un tas man ļoti patīk. To es cenšos pārņemt: ja man kaut kas patīk, tūlīt pasaku un paslavēju."

Četrus mēnešus esot prom no mājām, Zandai grūtākais pārbaudījums bija atšķirtība no ģimenes: "Man ir foršs, atbalstošs vīrs. Forši, patstāvīgi bērni. Puikas aktīvi nodarbojās ar sportu. Viņi labi tika ar visu galā, bet man viņu ļoti pietrūka. Nenoliegšu, ka bija grūti un ne viena vien asariņa izlija, jo Itālijā nācās sastapties arī ar dažādām lietām, ko iepriekš nebiju paredzējusi. Nebija, kas pažēlo un samīļo. Ar mājām sazināties varēju, bet ļoti reti, jo 2005. gadā tas nebija tik vienkārši kā tagad. "Draugiem.lv" un "Skype" bija, bet ik reizi nācās saimniekam lūgt atļauju izmantot datoru un internetu. Mobilajos interneta nebija, varēju ar vīru tikai sazvanīties par dārgu naudu uz vienu minūti – tagad tas jauniešiem noteikti šķistu kaut kas neiedomājams."
Zanda atklāj, ka vienatnē pavadītais laiks bija lieliska iespēja labāk iepazīt arī pašai sevi: "Parasti jau tā ikdiena grozās par un ap ģimeni, bet te bija laiks apjaust to, kas es esmu, ko es māku, kas mani interesē. Atklāju dažādas savas slēptās rakstura iezīmes – ka spēju būt ļoti pacietīga un uzņēmīga, ka spēju saņemties un nečīkstēt."
Sevi bija jāpārvar teju ik uz soļa. Ieraudzīju arī savas vājās puses, kuras ikdienā, atrodoties komforta zonā, tik spilgti neizgaismojas. Tas bija nopietns darbs ar sevi, rakstura nomaiņa, transformācija – skaista pieredze. Šis process man ļoti patika un bija ļoti svētīgs.
Vairs nekādu picu!
Tiesa gan, viss nebija nemaz tik vienkārši. Zanda ar smaidu atceras, ka, pēc prakses atgriežoties mājās, viņas nostāja bijusi kategoriska: "Vairs nekādu picu! Es biju sapratusi, ka tas ir grūti, ka man tas nepatīk un ka tas ir tas, ko es vairs nekad negribu darīt. Blociņā pierakstītās receptes noslēpu tālākajā plauktā, pamājot "arrivederci" un dzīvojot dzīvi tālāk. Sākām atjaunot lauku māju. Pēc vairākiem gadiem, kad lauku māja bija sakopta un smuki izremontēta, man "atnāca" ideja: "Hei, varbūt cepam picas?!" Cik tad var to sieru siet un maizi cept – man kā tūrisma speciālistam bija skaidrs, ka vajag piedāvāt kaut ko atšķirīgu un interesantu. Notrausu putekļus no sava Itālijas recepšu blociņa, uzmūrējām picu krāsni un sākām darboties."
Picas "Vīnkalnos" tiek ceptas nu jau vienpadsmito gadu. "Pie mums brauc mieloties no malu malām, un šobrīd tas ir lielākais mūsu ģimenes peļņas avots," atklāj Zanda. "Vīnkalnu" vizītkarte ir "Romana" jeb romiešu pica – plāna un ar plānu, kraukšķīgu maliņu, pretstatā neapoliešu picai, kurai ir ļoti bieza mala. Picas mīkla tiek gatavota pēc simtgadīgas receptes – tās pašas, kuru Zanda blociņā pārvedusi no Itālijas. "Tādu savulaik katra itāļu saimniece savā sētā cepa. Mīkla tiek diennakti fermentēta, tāpēc picas maliņa ir tik kraukšķīga, ka iekožoties sadrūp mutē. Cilvēkiem tas patīk, savukārt man patīk, ka maliņas nekad nepaliek uz šķīvja neapēstas," skaidro Zanda. Mērce top no svaigiem tomātiem, kas savārīti ar oregano, sāli un pipariem, savukārt uz mērces virsū liek tikai mocarellu. Nekā lieka!

Tos, kas vēl šaubās, vai ir vērts doties praksē uz ārzemēm, Zanda īsti nesaprot.

Atskatoties uz pagātnes notikumiem, Zanda atzīst, ka Itālijas picērijā gūtā pieredze bija lielākais pagrieziena punkts: "Dodoties praksē, man viesu nams vēl lāga nebija pat sapņos izsapņots – mums bija tikai mazs skaistumkopšanas kabinetiņš Valmierā un tikko nopirkta neremontēta lauku māja. Šie četri mēneši, kurus varēju veltīt sev un savām pārdomām, mani novirzīja uz to, kur es tagad esmu un ko es tagad daru."
Viss ir par brīvu, visu tev apmaksā, tu tiec uz ārzemēm un gūsti nenovērtējamu pieredzi. Tie, kas šaubās, ir vāji cilvēki, un tādiem varbūt arī nevajag neko uzsākt. Tad labāk sēdi mājās un ej dārzu ravēt, bet, ja tu esi students, ja tu mācies, ja tu alksti gūt zināšanas, tad ir jābrauc un jādara!
"Tie būs tikai tavi ieguvumi un plusi. Kaut dažbrīd liekas, ka ir grūti, nāk raudiens, ir smagi un šķiet "es to nepārvarēšu", tā jau ir tā pieredze – nekur tev neviens ziediem klātu paklājiņu nenoklās – arī Latvijā. Te, protams, ir vieglāk, jo ir zināma vide, bet dzīvē kaut ko var sasniegt, tikai izejot no savas komforta zonas. Jā, atbraucot tu jūties emocionāli un fiziski izpumpējies, bet, kad viss tas milzīgais informācijas apjoms galvā ir sakārtojies pa plauktiņiem un nogulsnējies, tad īstajā brīdī ir, no kā pasmelties. Tikai pēc tam tu saproti, ka tā ir neizmērojama iespēja un bagātība, ko tu esi ieguvis, pašam pat nemanot."

Projektu atbalsta:

Projekta "Erasmus+ iedvesmo" veidotāji: saturs – Oskars Morozovs, Jolanta Roze, foto – Ginta Špate, dizains – Inga Čujevska, izstrāde – Kārlis Simanovičs, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Anta Akantjeva-Ummere
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.