Čornobiļa pirms Čornobiļas. Ārkārtīgi netīrā kodolkatastrofa Urālos 1957. gadā

Tavā ciematā ierodas karavīri, pavēl ātri savākt mantiņas un sagatavoties tūlītējai evakuācijai. Kad tu mēģini iebilst un noskaidrot iemeslus, tev neko daudz nepaskaidro, varbūt vien paziņo, ka izplatās nezināma slimība vai kas tamlīdzīgs. Kopš pasaulē vislabāk zināmās kodolkatastrofas – eksplozijas Čornobiļas atomelektrostacijas (AES) ceturtajā reaktorā – nu apritējuši 35 gadi. Par Čornobiļu stāstīts daudz un bieži, tostarp pirms dažiem gadiem plašu atzinību izpelnījās tik tiešām lieliskais HBO piecu sēriju stāsts "Čornobiļa" par upuriem, kas bija jānes gan katastrofas seku likvidatoriem, gan iedzīvotājiem, gan tiem, kas centās aizrakties līdz katastrofas patiesajiem cēloņiem. Taču gandrīz 30 gadus pirms Čornobiļas PSRS piedzīvoja kodolavāriju, kas radioaktīvā piesārņojuma ziņā līdz pat 1986. gadam bija nopietnākā pasaulē, – Kištimas jeb "Majak" katastrofu.

Staļina un Berijas kodolsteiga

Pirmais lieljaudas reaktors, kas spēja ražot un bagātināt plutoniju līdz kodolieročos izmantojamam materiālam, tika uzbūvēts ASV Otrā pasaules kara beigu posmā – tas bija zemāk attēlos redzamais reaktors "105-B" Henfordas kompleksā Vašingtonas štatā. Tieši no šejienes uz Losalamosas Nacionālo laboratoriju aizceļoja plutonijs, kurš tika izmantots kodolbumbā "Resnulis" ("Fat Man"), ko ASV nometa uz Nagasaki.

Kaut tobrīd PSRS un ASV vēl, varētu teikt, bija vienā pusē, Staļins, protams, nebija mierā, ka tikai ASV rīcībā ir šāds pastardienas ierocis, kura spēks turklāt jau uzskatāmi demonstrēts praksē. Kaut padomju zinātnieki jau 30. gadu beigās teoretizēja par atomieročiem un dažus gadus vēlāk PSRS vadībai uz galda bija arī spiegu ievāktā informācija par amerikāņu Manhetenas projektu, pirmās lielāka mēroga darbības padomju kodolieroču programmā tika uzsāktas 1943. gadā fiziķa Igora Kurčatova vadībā. Ar organizatorisko darbu un visiem pārējiem kodolprogrammai nepieciešamajiem jautājumiem nodarbojās par Staļina labo roku dēvētais Lavrentijs Berija. Šie "organizatoriskie" darbi ietvēra arī burtisku iešanu pāri līķiem – vairāku desmitu tūkstošu gulaga ieslodzīto darbaspēka izmantošanu reaktoru būvniecībā aiz Urālu kalnu grēdas, Čeļabinskas apgabalā. Šiem reaktoriem vajadzēja "barot" ar nepieciešamo skaldāmo materiālu PSRS kodolieročus.

Pēc kodolsprādzieniem, kas iznīcināja divas Japānas pilsētas, PSRS savu pamazām iekustināto kodolieroču programmu iedarbināja paātrinātā režīmā. Staļinam bija pēc iespējas ātrāk jātiek pie kodolbumbas, lai izlīdzinātu spēku samērus pasaulē, tāpēc visi līdzekļi bija labi.