Aizvien bez Nobela prēmijas. Vai Latvijai vispār ir izredzes?

Oktobra sākumā zinātnes pasaule dzīvo prestižās Nobela prēmijas laureātu godināšanas zīmē – 2019. gada izcilnieki medicīnā, literatūrā un eksaktajās zinātnēs jau zināmi, nedēļas pēdējā darba dienā tiks nosaukts arī laureāts miera veicināšanā. Pēc tam atliek sagaidīt tikai laureātu vai laureātus ekonomikā. 9. oktobrī tapa zināms, ka Nobela prēmiju ķīmijā saņem pētnieku grupa par ieguldījumu litija-jonu bateriju izstrādē. Arī vienīgais Latvijas teritorijā dzimušais pētnieks, kurš jebkad saņēmis Nobela prēmiju – Vilhelms Ostvalds –, bija ķīmiķis.

Tomēr, kaut Ostvalds aptuveni ceturtdaļu gadsimta mācījās un strādāja Rīgā, Latvija neatkarīgas valsts statusā tolaik vēl neeksistēja, tāpēc par Latvijas pētnieka sasniegumu to gluži uzskatīt nevar, turklāt Ostvalds nemaz neesot bijis pārāk augstās domās par latviešiem. Aizvien atklāts ir jautājums – kad Latvija tiks pie sava pirmā īstā Nobela, cik tuvu Latvijas pētnieki prēmijas saņemšanai bijuši līdzšinējā vēsturē un vai mums vispār ir izredzes?

Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze Nobela prēmijas salīdzina ar loteriju. "Tāpat kā "Euro Jackpot", kur nekad neviens lielais laimests Latvijā nav izkritis, arī Nobela balvas dalīšanā jābūt ļoti lielai cūcenei, lai mēs to dabūtu," atzīst Jundze un norāda - LRS taktika ir katru gadu pieteikt vienu un to pašu kandidātu, tādā veidā cenšoties panākt, lai zviedru akadēmiķi, kuriem mēs esam "pilnīgi neinteresanta perifērija", iegaumēs vismaz kandidāta uzvārdu.

Profesors Juris Salaks, kurš pētījis Nobela prēmijas laureātu saknes Latvijā, atgādina, ka nominēt nav sarežģīti, un to vajag darīt. "Mēs esam kūtri, varbūt paši sev neticam."