Vispirms neliels atgādinājums, kas tad ir ziemeļblāzma – kopumā šo parādību būtu korektāk dēvēt par polārblāzmu, jo to visbiežāk var novērot tuvu Zemes poliem, kur mūsu planētas magnētiskais lauks ir visspēcīgākais. Tātad polārblāzma nav tikai ziemeļblāzma (Aurora borealis), bet novērojama arī dienvidu puslodē (Aurora australis). Visbiežāk runājam par ziemeļblāzmu tāpēc, ka ziemeļu puslodē šim fenomenam ir daudz vairāk novērotāju, kamēr dienvidu puslodē reģions, kur šī parādība vislabāk novērojama, ir teju neapdzīvots.
Kas tad izraisa polārblāzmu, kuru Latvijā dēvējam arī par kāviem? Vietnē "Starspace.lv" skaidrots, ka tā ir optiska parādība, kuru izraisa lādētu daļiņu nokļūšana no Zemes magnetosfēras jonosfērā (atmosfēras slānis augstumā no 60 līdz 1000 kilometriem) un mijiedarbība ar tur esošajām daļiņām. Polārblāzmu redzam dažādos veidos un krāsās, un šīs variācijas nosaka gan ķīmiskie elementi, ar kuriem daļiņas mijiedarbojas, gan augstums, kādā notiek šo daļiņu sadursmes. Pārsvarā polārblāzma veidojas augstumā no aptuveni 80 līdz pat 600 kilometriem.
Jaunā tipa ziemeļblāzmu (novērojums veikts Somijā un Zviedrijā, tāpēc šajā gadījumā droši var lietot specifiskāko terminu "ziemeļblāzma" iepretim vispārīgākajam "polārblāzma") novērojuši astronomi-amatieri. Ziemeļblāzma novērota daudz un dažādos veidolos – tās var būt spirālveida, aizkaru tipa, vainaga tipa, arkveida.
Nu entuziasti novērojuši pavisam jauna tipa ziemeļblāzmu, un šo novērojumu kā jaunu ziemeļblāzmas paveidu apstiprinājusi arī Helsinku Universitātes astrofizikas profesore Minna Palmrota.
Profesore uzaicināta pievienoties "Facebook" kopienai, kurā ziemeļblāzmu novērošanas entuziasti dalās ar savu pieredzi un uzņemtajiem attēliem. Viņa kā eksperte regulāri aicināta komentēt novērojumus un skaidrot, kā tad veidojas ziemeļblāzmu dažādie paveidi.
"Gadu laikā piefiksēju, ka skaidroju vienu un to pašu. Tas deva motivāciju uzrakstīt par to grāmatu. Tā (polārblāzmu klasificēšanas grāmata – red.) ir ar līdzīgu domu kā klasifikators putnu vērotājiem, tikai putnu sugu vietā klasificēti polārblāzmu paveidi)," klāsta Palmrota.
Šāds ziemeļblāzmas tips zinātniskajā literatūrā iepriekš nebija klasificēts, tāpēc Palmrota lūgusi kāvu entuziastus turpmāk pastiprinātu uzmanību pievērst tieši šī tipa ziemeļblāzmas dokumentēšanai.
Kopiena profesori nepievīla – 2018. gadā aktīvisti tiešām tika pie vairākiem attēliem ar kāpu tipa ziemeļblāzmu, kas turklāt uzņemti dažādās vietās Somijā un Zviedrijā, ļaujot uz parādību vērties un to analizēt no dažādiem skatu punktiem. Fakts, ka attēli ar vienu un to pašu ziemeļblāzmu uzņemti no vairākām vietām, ļāva Palmrotai ar kolēģiem noteikt gan parādības augstumu (šajā gadījumā tie bija 100 kilometri), gan citus rādītājus, piemēram, attālumu starp ziemeļblāzmas raksta "viļņiem". Šie dati zinātniekiem sniedz plašāku ieskatu par dažādu atmosfēras slāņu savstarpēju mijiedarbību.
Detalizēti ar Palmortas un kolēģu veikto izpēti par šī tipa ziemeļblāzmu var lasīt publikācijā "AGU Advances".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
