Foto: AP/Scanpix/LETA
Katrā no nākamajiem pieciem gadiem planētas gada vidējā temperatūra būs vairāk nekā par vienu grādu pēc Celsija augstāka salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu, ceturtdien, 9. jūlijā, brīdina ANO paspārnē esošā Pasaules meteoroloģiskā organizācija (PMO).

Saskaņā ar klimata ekspertu aplēsēm, pastāv 20 procentu varbūtība, ka planētas vidējā temperatūra vismaz vienā no turpmākajiem pieciem gadiem būs pat par 1,5 grādu pēc Celsija augstāka, salīdzinot ar laika posmu no 1850. līdz 1900. gadam.

Par to liecina arī visas līdzšinējās tendences – pēdējie pieci gadi bijuši siltākie šādu novērojumu vēsturē, un laika posmā no 2020. līdz 2024. gadam, (ieskaitot) varam sagaidīt, ka temperatūra būs no 0,91 līdz 1,59 grādiem virs pirmsindustriālā laikmeta.

Siltāks kļūs teju visos reģionos, izņemot atsevišķus apgabalus dienvidu puslodes okeānos.
PMO ģenerālsekretārs Peteri Tālass uzsvēra, ka šie dati skaudri ieskicē milzu izaicinājumu, kas mūs sagaida, lai sasniegtu Parīzes klimata vienošanās nosprausto mērķi nepieļaut planētas sasilšanu līdz vidēji diviem grādiem pēc Celsija, ja salīdzina ar pirmsindustriālo laikmetu (minimāli) un censties šo rādītāju uzlabot līdz 1,5 grādiem.


Šajā pētījumā nav ņemts vērā siltumnīcefekta gāzu emisijas sarukums ekonomiskās aktivitātes bremzēšanās laikā šobrīd, kad pasaulē plosās Covid-19 pandēmija. Oglekļa dioksīda "dzīves ilgums" atmosfērā ir ilgs, un "Campus" jau iepriekš vēstīja, ka pandēmijas pozitīvā ietekme uz vidi ir vien īstermiņa un minimāla, un klimata krīzi neatrisinās.

Kādas sekas gaidāmas? Ziemeļatlantijas reģions nākotnē piedzīvos spēcīgākus rietumu vējus, kas praksē nozīmēs, ka Eiropu biežāk sasniegs vētras.
Foto: LETA

Lielāks nokrišņu daudzums gaidāms arī Sāhelā – pārejas zonā no Sahāras tuksneša uz savannām Āfrikas centrālajā daļā. Turpretī Austrālija un Āfrikas dienvidu apgabali, kur jau šobrīd ūdens ir deficīta resurss, nākotnē piedzīvos vēl lielākus sausuma periodus. Visdramatiskākās izmaiņas skar Arktiku, kas sasilst aptuveni divas reizes straujāk nekā vidēji pasaule.

Daudzi iepriekš samērā reti procesi arvien biežāki kļūst jau šobrīd, piemēram, "asiņainais sniegs" Antakrtikā. Pie neparastās sniega krāsas "vaininieks" ir aļģe Chlamydomonas nivalis, kas atrodama sniegotos apgabalos visā pasaulē. Šīs aļģes lieliski jūtas aukstos ūdeņos un arī sniegā. Kad laiks kļūst siltāks, sniegs sāk kust un aļģes sāk ziedēt, izplešot sārtas krāsas sporas.

Sarkano krāsu aļģēm piešķir vieni no dabā izplatītākajiem pigmentiem – karotinoīdi. Kā jau var noprast pēc nosaukuma, tie ir tie paši pigmenti, kas piešķir krāsu burkāniem. Aļģu hloroplastos esošie karotinoīdi pilda arī citas funkcijas, piemēram, absorbē siltumu un aizsargā aļģes no ultravioletā starojuma. Tas ir labi aļģēm, bet ne ledum un sniegam. Kaut skats krāšņs, ziedošais sniegs nav labas ziņas klimatam – sarkanā krāsa sliktāk atstaro saules gaismu nekā balta. Jo vairāk siltuma aļģes absorbē, jo straujāk kūst ledus. Jo straujāk kūst ledus, jo ātrāk šīs aļģes izplešas, kas atkal noved pie lielāka aļģu skaita, kuras absorbē siltumu un veicina ātrāku sniega un ledus kušanu, un tā "pa apli".

Nupat līdzīgs process fiksēts arī Itālijas Alpos. Klimata pārmaiņu uzskatāmi vizuāls liecinieks.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!