Ar patiesībām nav tik vienkārši, kā var likties. Saruna ar filozofu Māri Kūli
Foto: Toms Grīnbergs, LU fotoarhīvs

Latvijas Universitātes (LU) Jauno tehnoloģiju un inovāciju dienā "Zināšanu agora" filozofijas doktora Māra Kūļa uzstāšanās tēma bija "Par patiesību un meliem". Izdevuma "Alma Mater" 2021. gada 4. numurā publicētajā intervijā ar Māri Kūli sarunājas Māris Zanders.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šogad LU Akadēmiskais apgāds izdeva tavu grāmatu "Finis veritatis? Par patiesību un meliem". Apmēram 400 lappušu garš teksts. Ko tu vēlies un vari par šo tēmu pateikt dažās minūtēs "Zināšanu agorā"?

Es rēķinos, ka auditorija ir cilvēki no akadēmiskajām aprindām, tāpēc man šķiet interesanti "iemest" viņiem modernās filozofijas tēzi, kas vienkāršoti skan – ar patiesībām nav tik vienkārši, kā var likties. Respektīvi, plašāku publiku varbūt nevajadzētu mulsināt ar domu, ka patiesība ir atkarīga no konteksta, savukārt zinātniekiem, jo īpaši dabaszinātniekiem, varbūt dažkārt ir veselīgi to atgādināt. Kopš Apgaismības laikmeta ir attīstījies priekšstats, ka, lūk, var arī sociālās zinātnes veidot atbilstoši dabaszinātņu principiem, visu "sarēķināt". Es šādu noskaņu – šāds apzīmējums varbūt ir veiksmīgāks – jūtu riņķī un apkārt, un man tā šķiet kaitīga.

Sapratu, lai gan man šķiet, ka dabaszinātniekiem tu to pārmet velti. Paši humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji kaut kādā vēstures posmā vēlējās, lai viņu metodes un argumenti izskatās tikpat "zinātniski" kā, piemēram, eksaktajās zinātnēs.

Piekrītu. No filozofijas vēstures viedokļa raugoties, mēs redzam, ka šāda nostāja brīžiem uzplaukst, tad atkal pierimst, kā pa viļņiem. Jebkurā gadījumā kultūrā visi procesi norit salīdzinoši ļoti lēni. Ja kāda ideja rodas, tā var turpināties vēl simts gadus vēlāk. Proti, pieminētā Apgaismības laikmeta tendences nebija sevi vēl izsmēlušas arī 19. gadsimta nogalē, un tikai 20. gadsimta pirmajā pusē parādās hermeneitika, fenomenoloģija, vēlāk arī eksistenciālisms. Acīmredzot ir nepieciešams, lai konkrēta domāšanas loģika, konkrēts naratīvs sasniedz punktu, kad tas ir sevi izsmēlis, un tad ļaudis sāk lūkoties pēc cita.

Es dabaszinātniekus pieminēju tāpēc, ka vismaz man subjektīvi ir radies iespaids, ka, piemēram, fiziķi ir visnotaļ atvērti dažādām interpretācijām, jo strādā ar teorijām, kurām nereti grūti atrast empīriskus apstiprinājumus.

Tā ir taisnība, varbūt korektāk būtu runāt par scientismu kā noslieci, trendu. Un arī sabiedrībā kopumā daļai cilvēku raksturīga tāda panaiva ticība zinātnes ideāliem un metodēm. Kas šādus cilvēkus atšķir no kristiešiem? Gan vieni, gan otri tic noteiktām premisām, tās sevišķi nepārbaudot. Lielai daļai cilvēku, kuri saka, ka viņi tic zinātnei, vismaz psiholoģiskajā līmenī šī ticība būtiski neatšķiras no cilvēka ticības, kurš sevi uzskata par reliģiozu. Angļu valodā ir jauka atšķirības nianse starp vārdiem faith un belief – cilvēka, kurš apgalvo, ka tic zinātnei, gadījumā var runāt par belief. Man nav destruktīvu nolūku, tomēr es labprāt atgādinātu, ka zinātnes gadījumā mēs bieži redzam belief.

Ar patiesībām nav tik vienkārši, kā var likties. Saruna ar filozofu Māri Kūli
Foto: Toms Grīnbergs, LU fotoarhīvs

Parunāsim par grāmatu. Tu tēmu apskati, pamatīgi pakāpjoties pagātnē. Cilvēks grib izlasīt tavu interpretāciju, piemēram, par Bruno Latūru, bet ir spiests lasīt par Džambatistu Viko 17. gadsimta nogalē. Ja patur prātā, ka tēma vispār sarežģīta, kāpēc tāds, atvaino, atvēziens?

Citādi ir garlaicīgi (smejas). Ņem vērā, ka grāmata ir būtiski pārstrādāta disertācija, apmēram divas reizes garāka. Disertācijā objektīvu iemeslu dēļ kontekstu raksturojums nav nepieciešams, jo profesors šos kontekstus tāpat zina. Plašākai lasītāju auditorijai kontekstu skaidrojums var būt nepieciešams.

"Jebkurā gadījumā man šķiet, ka filozofija var atļauties šādus ekskursus, jo filozofijas uzdevums nav dot skaidras atbildes, tās uzdevums ir uzdot riebīgus jautājumus," Māris Kūlis.

Formulēšu citādi. Vai tik tāls atskats nozīmē, ka ir tēmas, kurās, ja tu ignorē ideju un diskusiju evolūciju, tu maz ko sapratīsi? Man tas atgādina astoņdesmito gadu beigas, kad lasošā publika sev atklāja agrāk aizliegtos 20. gadsimta autorus, un skaidrs, ka lasīt senos grieķus likās garlaicīgi un nevajadzīgi. Kāpēc lasīt Kantu? Kantu izdeva arī PSRS laikā, vai ne?

Piekrītu aprakstam, tiesa, tad nākamais jautājums varētu būt: kad rimties, cik tālā pagātnē jāskatās? Es iezīmēju sev robežu – jaunās zinātnes rašanās. Frānsiss Bēkons, Renē Dekarts – es īsi ieskicēju, kas bija tas, pret ko viņi bija, neizvēršot analīzi par šo "pret". Citiem vārdiem sakot, iztiekot bez aristotelisma vai tomisma analīzes. Tātad, manuprāt, divas lielās patiesības saprašanas stīgas nāk no tā laika.

"Var diezgan droši teikt, ka mūsdienu zinātne metodoloģiski, ja salīdzina ar zinātni pirms 3–5 gadsimtiem, atšķiras tehniski, bet ne principiāli. Jo saglabājas šis jau Bēkona un Dekarta formulētais šaubu princips," Māris Kūlis.

Otrs virziens saistās ar jau pieminēto Viko, kas saka: nevajag cilvēkus apskatīt kā ģeometriskus modeļus. Modificētā veidā, protams, šis princips ir dzīvs humanitārajās zinātnēs arī mūsdienās.

Rezumēju atbildi: manuprāt, modernās zinātnes tapšanas laiks ir pietiekami skaidri definējams brīdis, atspēriena punkts. Tajā pašā laikā grūti noliegt, ka humanitārajās zinātnēs, rakstot par kādu tēmu, metodoloģijas, laika izvērsuma robežas ir sāpīga tēma. Protams, ir daudz patīkamāk, ja uzdevums ir izmērīt konkrētas mājas jumta segumu. Ir skaidras robežas. Savukārt filozofija veido modeļus un saka: varbūt šie modeļi strādā, varbūt tie piešķir jēgu? Bet ne vairāk.

Mazliet atkāpšos sarunā. Tu iepriekš teici, ka vēlies atgādināt neaizrauties ar scientismu. Labi, bet mēs taču redzam pilnīgi pretējo sabiedrības vairākumā – sauksim to par maģisko domāšanu. Manā skatījumā tā nav mazāka problēma.

Neteikšu, ka situācija ir jauna – jau Vilhelms Vindelbands 19. un 20. gadsimta mijā to skāra. Mūsu rīcībā ir tēlu valoda, ko lieto, piemēram, dzejnieki. Vai mākslas filmas. Kāpēc tu nevari runāt tēlu valodā, lai radītu citos noteiktas sajūtas? Manuprāt, tas ir jauki. Problēma rodas tad, ja cilvēks mēģina tēlu valodā aprakstīt ko tādu, kam šī valoda nav piemērojama. Jā, dažkārt tas novērojams arī zinātnieku aprindās. Kolēģis Igors Šuvajevs reiz par kādu cilvēku teica, ka viņam pietrūkst "kultūras tauku". Proti, tas, ka cilvēks ir speciālists kādā šaurā nozarē, vēl nenozīmē, ka viņam ir izpratne arī par citām nozarēm.

Tomēr jāuzsver, ka runa ir par sabiedrību kopumā. Pēc PSRS pavadītajiem gadiem varēja šķist, ka mēs esam un būsim ateistiska sabiedrība. Reāli mēs neko tādu neredzam, vai ne? Pie tā sauktā Durgas tempļa cilvēki rindās stāvēja, lielu naudu maksāja. Avīzes pilna ar horoskopiem. Beigu beigās rodas jautājums – kas ir racionālāk? Gadsimtu laikā noslīpēta kristīgā teoloģija vai, atvainojos, kaut kāds jampampiņu rasols? Tomēr varbūt vēl intriģējošāks jautājums ir: vai nav tā, ka maģiskā domāšana, lai ko teiktu Apgaismības laikmets un tā garīgie sekotāji mūsdienās, patiesībā ir cilvēkiem nepieciešama? Imanuelam Kantam ir izteiciens, ko es brīvi pārstāstīšu tā: mēs vēl neesam apgaismoti, bet mēs dzīvojam Apgaismības laikmetā, mēs "apgaismojamies". Respektīvi, paies piecdesmit, septiņdesmit, simts gadu, bet tad gan mēs būsim apgaismoti. Izrādās, ne velna!

Acīmredzot maģiskā domāšana cilvēkam ir nepieciešama. Viņš atnāk pēc darba mājās, sāk pārdomāt savu dzīvi un likteni, un parocīgi ir meklēt atbildes tajā garīgo meklējumu lokā, ko tu sauc par maģisko domāšanu.

Labi, labi, tikai – ja paturam prātā tavas grāmatas un uzstāšanās nosaukumu – maģiskā domāšana var "spert ārā" arī tādas "patiesības", ka smiekli vairs nenāks.

Nu, tā ir 21. gadsimta lielā problēma – patiesība un brīvība. No vienas puses, mēs vēlamies formulēt un paust patiesību, bet, no otras puses, brīvība it kā paredz dažādību, dažādību un vēlreiz dažādību. Ar vienu roku dod brīvību, bet ar otru roku atņem patiesību. Un otrādi. Baigi nepatīkama situācija.

--

Latvijas VIAA pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmas projekts "Saprast teroru: fenomenoloģiski hermeneitiskā metodoloģija terorisma pētniecībai" (1.1.1.2/VIAA/4/20/607)

Tags

Filozofija Latvijas Universitāte
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form