Saturns bez šaubām visiem galvenokārt saistās ar krāšņajiem gredzeniem. Varētu pat teikt, ka Saturns ir "privatizējis" kosmisko gredzenu zīmolu, kaut dažāda materiāla gredzeni ir lielai daļai planētu pat mūsu Saules sistēmā – gan ledus milžiem Urānam un Neptūnam, gan Jupiteram. Atšķirība gan tāda, ka Jupitera gredzenus astronomi knapi var samanīt. Kāpēc visādi citādi diezgan līdzīgās planētas – Saturns un Jupiters – šajā aspektā tomēr ir tik atšķirīgas? Kalifornijas Universitātes Riversaidā astronomi domā, ka ir raduši risinājumu šai mīklai.

Jupitera šobrīd visnotaļ blāvie un neizteiksmīgie putekļu gredzeni ir fiksējami vien tad, kad tos izgaismo Saules gaisma, un arī tad vien ar jaudīgākajiem teleskopiem uz Zemes vai kosmiskajām zondēm. Savulaik Jupitera gredzenus fiksēja zonde "Juno".

Foto: NASA/JPL-Caltech

Zonde "Juno" ļāva pārliecināties – arī Jupiteram ir gredzeni, taču visai blāvi un neizteiksmīgi.


Saturna gredzeni ir lieliski redzami tāpēc, ka galvenokārt sastāv no ledus kristāliem, kas labi atstaro gaismu. Tādējādi Saturna gredzeni ir daudz spožāki neskatoties uz to, ka planēta atrodas gandrīz divtik tālu no Saules nekā Jupiters.

"Mani ilgu laiku tirdīja doma, kāpēc gan Jupiteram nav daudz izteiksmīgāku gredzenu, kas Saturnu atstātu kaunā," spriež Kalifornijas Universitātes astrofiziķis Stīvens Keins. "Ja Jupiteram būtu izteikti gredzeni, tie mums izskatītos daudz spožāki par Saturna gredzeniem, jo šī planēta ir mums daudz tuvāk nekā Saturns," piebilst pētnieks.

Lai šo jautājumu šķetinātu, Keins ar kolēģi Džesjinu Lī veica datorsimulāciju sēriju, kur lūkoja imitēt materiāla akumulāciju ap masīvām planētām, ņemot vērā gan pašas planētas kustību orbītā ap Sauli, gan modelī iekļaujot arī četrus lielākos Jupitera pavadoņus. Dēvēti par Galileja pavadoņiem – to pirmatklājēja Galileo Galileja vārdā –, šie mēneši ir patiesi gigantiski. Ganimēds ir lielākais pavadonis Saules sistēmā un ir lielāks pat par vienu no planētām – Merkuru. Arī Jo, Eiropa un Kallisto nav nekādi sīkaļas.

Un tieši šo Galileja pavadoņu dēļ Jupiteram nevar būt un, visticamāk, nekad nav bijuši vērā ņemami gredzeni, vismaz saskaņā ar Keina un Lī modeli. "Masīvas planētas veido masīvus pavadoņus, un tas arī traucē gredzenu veidošanos. Secinājām, ka Galileja pavadoņi, no kuriem viens ir lielākais visā Saules sistēmā, ļoti ātri iznīcinātu lielus gredzenus," vietne "Science Alert" citē Keinu.

Arī Saturnam ir gana daudz pavadoņu, turklāt viens no tiem izmēra ziņā mierīgi iederētos Galileja pavadoņu četrotnē – Titāns ir otrs lielākais pavadonis Saules sistēmā. Nākamais lielākais Saturna pavadonis Reja gan krietni atpaliek arī no Eiropas, kas ir mazākais no Galileja pavadoņiem. Astronomi uzskata, ka Saturna pavadoņiem ir būtiska loma gredzenu veidošanā, taču pietiekami lieli pavadoņi ar spēcīgu gravitāciju var arī šādu gredzenu sistēmu izjaukt, kā tas varētu būt noticis Jupitera gadījumā.

Ir versijas, ka pat Marsam savulaik bijuši gredzeni, kā arī – tie kādā brīdī var atgriezties.
Viens no Marsa pavadoņiem, Foboss, pamazām riņķo arvien tuvāk un tuvāk Marsam. Astronomi lēš, ka pēc kādiem 100 miljoniem gadu planētas gravitācija nelielo pavadoni saraus gabalos, un rezultātā radies materiāls varētu uz laiku veidot atlūzu gredzenu ap Marsu. Pēc tam šis materiāls, iespējams, atkal ar laiku veidotu jaunu pavadoni. Pat Saturna gredzeni varētu nebūt mūžīgi – tajos esošo materiālu Saturns lēnām pievelk. Planētu gredzenu pētīšana tādējādi ir labs ieskats dažos planētu vēstures un veidošanās aspektos.

"Mums, astronomiem, gredzeni ir gluži kā asins pēdas uz sienām nozieguma vietā. Kad vērojam milzu planētu gredzenus, mēs redzam, ka savulaik noticis kas katastrofisks, kas šo materiālu tur (gredzenos ap planētu) nogādājis," skaidro Keins.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit