Astronomi pēta interesantu neitronu zvaigzni ar 'identitātes krīzi'  (3)

Neitronu zvaigznes ir ārkārtīgi maza diametra superblīvi objekti – tas, kas paliek pāri no pārmilzu zvaigznēm to dzīves cikla beigās, šo zvaigžņu kodoliem gravitācijas ietekmē kolapsējot. Neitronu zvaigznes diametrs parasti ir vien daži desmiti kilometru, bet masa – no 1,4 līdz apmēram 2-3 Saules masām.

Neitronu zvaigznēm ir vairāki paveidi – pulsāri ir ātri rotējošas neitronu zvaigznes, kas tostarp ar noteiktiem intervāliem no magnētiskajiem poliem emitē radiosignālus, savukārt magnetāri ir neitronu zvaigznes ar ārkārtīgi spēcīgu magnētisko lauku, kas var būt pat tūkstošiem reižu spēcīgāks par parastas neitronu zvaigznes magnētisko lauku. Magnetāri emitē rentgenstarojumu un gamma starojumu. Cik mums šobrīd zināms, magnetāri ir samērā reti objekti – astronomi pagaidām Piena ceļa galaktikā uzgājuši ap 30 šāda tipa neitronu zvaigžņu, taču Swift J1818.0–1607 izceļas kā īpašs gadījums pat šajā nelielajā izlasē.

Proti, šis magnetārs emitē radiosignālus – līdzīgi, kā to dara pulsāri. Mums zināmi vēl daži magnetāri, kas arī ir tā dēvētie "skaļie" magnetāri un emitē radiosignālus, taču Swift J1818.0–1607 uzvedība ir izteikti savdabīga.

"Šāda dīvaina uzvedība nekad iepriekš nav novērota nevienā citā tā dēvētajā "skaļajā" (radiosignālus emitējošā) magnetārā," spriež Svinbērnas Universitātes un CSIRO astronoms, pētījuma vadošais autors Markuss Lovers un piebilst: "Šķiet, ka šis fenomens gan bijis īslaicīgs, jo pēdējos novērojumos Swift J1818.0-1607 nostabilizējies magnetāriem raksturīgākajā stāvoklī."

Šobrīd "jauktie vēstījumi" no šī magnetāra vēl nav raduši izskaidrojumu, bet astronomi noteikti centīsies rast atbildes un uzskata, ka šī magnetāra "uzvedība" varētu reprezentēt kādu neitronu zvaigžņu evolūcijas procesu, par kuru mums zināšanu vēl nav.

"Šis objekts raisa vairākus jautājumus. Varbūt šis magnetārs laika gaitā par tādu evolucionējis no parasta pulsāra. Vai arī iespējams, ka mēs vienkārši neesam pamanījuši citus šāda tipa magnetārus Piena ceļā tāpēc, ka tie ir pārāk tālu prom un zemas frekvences radioviļņi, kādus izdevās fiksēt šajā gadījumā, parasti ir pārāk izkliedēti, lai mēs tos spētu uztvert," izdevumam "The Sydney Morning Herald" skaidrojis Lovers. Proti, iespējams, ka šādi pagaidām mūsu izpratnē vēl "dīvaini" magnetāri nemaz nav tik liels retums un izmaiņas to emitētajos signālos nav nemaz tik neparasts fenomens. Taču šobrīd, kad šādu "uzvedību" izdevies novērot tikai vienā gadījumā, tā ir neliela mistērija.

Magnetāru pētījumi arī kopumā ir samērā jauns pētniecības virziens astronomijā, tāpēc jaunumu un fenomenu, kas tiks novēroti pirmo reizi vēsturē, domājams, netrūks.

Visu pētījumu var lasīt izdevumā "Monthly Notices of the Royal Astronomical Society".