"Oumuamua" dažos aspektos ir līdzīgs asteroīdiem, piemēram, pēc sava rotācijas ātruma. Taču tā forma, kas atgādina cigāru, asteroīdiem nav īpaši raksturīga. Tāpat izskanēja, ka tā varētu būt komētas atlieka. Kāpēc tikai atlieka? Tā kā "Oumuamua" nebija komētām raksturīgās pazīmes, piemēram, pēc pietuvošanās Saulei izveidojusies gāzu un putekļu aste, kas vērsta projām no Saules (iztvaikojošās vielas), un arī komas jeb gāzu un putekļu apvalks ap komētas kodolu, izskanēja versija, ka "Oumuaua" nav pilnvērtīga komēta, bet fragments no kādas sadalījušās komētas kodola, kas daļēji palīdzētu izskaidrot arī savdabīgo objekta formu.
Par vienu gan astronomi ir vienisprātis – "Oumuamu" pie mums ieradās no starpzvaigžņu telpas un slaidā trajektorijā Saules sistēmu drīz arī atstāja uz neatgriešanos. Diemžēl astronomiem nebija pārāk daudz laika objektu novērot, jo tas tika pamanīts jau tad, kad bija garām Saulei un ceļā prom no Saules sistēmas.
Nu, analizējot datus par "Oumuamua", astronomi no Čikāgas un Jēlas universitātēm nākuši klajā ar jaunu skaidrojumu par objekta sastāvu un arī izcelsmi. Pētījumā, kas pieņemts publicēšanai akadēmiskajā izdevumā "The Astrophysical Journal Letters", autori Derils Seligmens un Gregorijs Laftons liek priekšā versiju, ka "Oumuamua" patiesībā ir sasaluša ūdeņraža kosmiskais "aisbergs".
Kā astronomi nonāca pie šīs versijas? Te skaidrojums.
"Oumuamua" bija ļoti grūti novērojams objekts – pamanīts jau pēc tam, kad bija palidojis garām Saulei. "Oumuamua" arī uzņēma ātrumu bez ar gravitācijas ietekmi izskaidrojama iemesla, kas bija viens no iemesliem astronomiem uzskatīt, ka tā varētu būt komēta – ir zināms, ka komētu ātrums reizēm pieaug, tuvojoties Saulei, gāzu izdalīšanās rezultātā. Taču, kā jau minēts iepriekš, objekts neveidoja komētām raksturīgo komu un asti.
Jaunā pētījuma autori – Seligmens un Laftons – 2019. gadā kopā ar kolēģi Konstantīnu Batiginu publicēja pētījumu ar nosaukumu "Par "1I/2017/ U1 "Oumuamua" anomālo paātrinājumu", kur secināja – objekts tiešām ir komēta, bet visai neparasta. Toreiz Seligmens raidorganizācijai "NBC" skaidroja, ka ir gana drošs par savu un kolēģu hipotēzi. Turpinot izvērst un uzlabot 2019. gadā veiktā pētījuma iestrādes, nu Seligmens un Laftons skaidro: "Visas novērotās "Oumuamua" īpašības var tikt izskaidrotas, ja šis objekts satur būtisku daļu sasaluša molekulārā ūdeņraža (H2). Molekulārā ūdeņraža ledus ir vienīgais, kas var izskaidrot šo paātrinājumu."
Molekulārā ūdeņraža ledus veidojas specifiskā temperatūrā, - 259,14 grādos pēc Celsija, kas ir ārkārtīgi zema temperatūra un tuvojas absolūtajai nullei (- 273,15 grādi pēc Celsija). Tuvojoties Saulei, molekulārais ūdeņradis sublimējies un nodrošinājis novēroto "Oumuamua" paātrinājumu.
Ar pašreiz pieejamajām metodēm astronomiem ir grūti, pat teju neiespējami ielūkoties tajā, kas notiek šajos mākoņos – tie vienkārši ir pārāk blīvi. Tāpēc šādi objekti, kāds ir "Oumuamua", var sniegt labu ieskatu par procesiem, kas notiek milzu molekulārajos mākoņos.
Seligmens "Oumuamua" nodēvēja par lielisku iespēju uzzināt vairāk par "vistīrāko galaktikas pirmmateriālu. Tas ir gluži kā sūtījums, kuru izveidoja mūsu galaktika, un "FedEx piegādāja tieši pie namdurvīm."
Astronomi arī turpmāk, protams, centīsies "noķert" mūsu galaktikai cauri ceļojošus viesus no starpzvaigžņu telpas, taču šis uzdevums nav viegls. Pašlaik tādus izdevies pamanīt tikai divus – "Oumuamua" un pērn fiksēto komētu "2I/Borisov".
Pētījumu, kas publicēts 9. jūnijā, vari lasīt, klikšķinot šeit.
