Astronomiem ir zināmi jau vairāki tūkstoši citplanētu ārpus Saules sistēmas, un ik gadu tiek atrasts lērums citu. Taču, ja runājam par dzīvībai potenciāli piemērotām planētām, ir vairākas pazīmes, kurām zinātnieki vispirms pievērš uzmanību.
Pirmā un salīdzinoši viegli konstatējamā ir attālums, kādā planēta riņķo ap savu zvaigzni. Protams, viens pats attālums neko vēl nepasaka – būtiski ir arī zināt, cik karsta ir zvaigzne. Attiecīgi par potenciāli dzīvībai labvēlīgu zonu tiek uzskatīta orbīta, kas nav ne pārāk tuvu un ne pārāk tālu no zvaigznes, lai uz planētas varētu eksistēt ūdens šķidrā agregātstāvoklī.
Taču tas nav viss – būtisks ir arī planētas tips (vai tā ir planēta ar cietu virsmu, vai gāzu planēta), planētas izmērs, planētas atmosfēras sastāvs, arī zvaigznes "uzvedība" (kāda ir tās aktivitāte, vai uzliesmojumi un izvirdumi ir bieža parādība un citi faktori). Daļu šo parametru, piemēram, atmosfēras sastāvu, ar pašreiz pieejamajām tehnoloģijām un metodēm noteikt ir sarežģītāk.
Planētu sistēma, kas piesaistījusi pētnieku uzmanību, fiksēta ar "High Accuracy Radial Velocity Planet Searcher" jeb HARPS instrumentu La Siljas observatorijā Čīlē. Ar šo ārkārtīgi jutīgo ierīci, ilgstoši novērojot zvaigzni, iespējams fiksēt visniecīgākās izmaiņas to izstarotajā gaismā, zvaigznēm nedaudz kustoties tām apkārt riņķojošo planētu gravitācijas ietekmē, vēsta vietne "Science Alert". Gadījumā ar "GJ 887" sistēmu tika fiksētas divas atsevišķas un periodiska šāda veida kustības, kas liecina par divām ap zvaigzni riņķojošām planētām.
Šie dati arī ļauj aptuveni aprēķināt planētu masu. Planētas "GJ 887b" un "GJ 887c" ir būtiski masīvākas par Zemi, attiecīgi vismaz 4,2 un 7,6 masīvākas. Pirmā zvaigzni apriņķo reizi 9,3 dienās, otrā – reizi 21,8 dienās. Tādējādi pēc izmēra šīs planētas ietilpst planētu kategorijā, kuras dēvē par superzemēm. Problēma tāda, ka šobrīd vēl astronomi nevar pateikt, vai šīs ir gāzu planētas vai planētas ar cietu virsmu – nepieciešami papildu novērojumi.
Kaut arī zvaigzne "GJ 887" ir sarkanais punduris – relatīvi neliela, arī par Sauli vēsāka zvaigzne – potenciāli dzīvībai labvēlīgā zona ir tuvāk nekā Saules sistēmā, taču arī šajā gadījumā abas iepriekš minētās planētas, visticamāk, ir pārāk tuvu zvaigznei, lai uz tām varētu attīstīties dzīvība.
Taču astronomiem ir aizdomas, ka sistēmā varētu būt vēl trešā planēta, un jau dzīvības eksistencei potenciāli labvēlīgā attālumā no zvaigznes. Ja abu iepriekš minēto planētu eksistence ir apstiprināta, šajā gadījumā HARPS signālu, kas varētu liecināt par trešo planētu orbītā ap "GJ 887", fiksēja tikai vienu reizi, nevis periodiski. Tāpēc apgalvot, ka sistēmā eksistē arī trešā planēta, vēl nevar. Tiesa, to arī nevar izslēgt. Pētnieki lūkos šo signālu fiksēt vēlreiz.
Taču arī abas pārējās planētas sistēmā aizvien ir pētniekiem interesantas, pat ja atrodas ļoti tuvu zvaigznei. Ar šobrīd pieejamajiem instrumentiem tieši novērot un pētīt mums salīdzinoši tuvu esošu citplanētu atmosfēras un to sastāvu vēl nav iespējams, taču lielas cerības tiek liktas uz Džeimsa Veba teleskopu, kura palaišana atlikta jau vairākus gadus, taču pašreizējais termiņš ir nākamais gads. Sākotnēji bija plānots to palaist jau martā, taču jaunā koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 pandēmija ieviesa korekcijas arī kosmosa izpētes nozarē, daudzviet darbam pie projektiem apstājoties.
Visu pētījumu var lasīt izdevumā "Science".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
