Nesen zinātniekiem izdevās zem kristiešu tekstiem atklāt liecības par pirms mūsu ēras dzimušā astronoma Hiparha zvaigžņu karti. Šis darbs arī daļēji saistīts ar Ptolemaju. Ptolemaja kosmoloģiskais modelis bija ģeocentrisks – ar Zemi Visuma centrā –, un viņš bija sastādījis karti ar samērā precīzām koordinātām apmēram tūkstotim zvaigžņu. Tomēr citos tekstos tika spriests, ka Ptolemaja darbs ir patapināts no Hiparha, kas vēl pirms viņa noteicis daudzu zvaigžņu atrašanās vietu. Saikne starp Ptolemaju un Hiparhu ir debašu objekts. Daži uzskatīja, ka tādas Hiparha kartes nemaz nav bijis, bet citi spriež, ka Ptolemajs ir viņa darbu piesavinājies un uzdevis par savu. Tomēr pētījums, par kuru "Campus" vēstīja pērn novembrī, vedina domāt – Ptolemajs nav "nospēris" Hiparha darbu. Kaut Hiparha karte tapusi agrāk, viņa novērojumi bieži vien bijuši daudz precīzāki par Ptolemaja veiktajiem.
Par pergamentu, kas ir jaunā pētījuma objekts, liecības ir kopš 1819. gada, kad to kādas abatijas bibliotēkā Itālijas ziemeļos uzgāja katoļu garīdznieks un seno tekstu pētnieks Andželo Majs. Šis materiāls satur 15 palimpsesta lapas. Palimpsests ir rokraksts, kas rakstīts uz pergamenta, no kura iepriekšējais teksts ir dzēsts – vai nu nokasīts, vai nomazgāts, izkodināts ar kādu ķimikāliju. Tomēr bieži vien, kaut acij nesaskatāmas, pēdas no senākā teksta pergamentā aizvien palikušas.
Fotografējot materiālu daudzas reizes, katru reizi citā gaismas viļņu diapazonā (tostarp infrasarkanās gaismas un rentgenstarojuma diapazonā), iespējams šīs pēdas atsegt. "Uzņemot lielu skaitu šādu attēlu dažādos viļņu garumos un pēc tam attēlus kombinējot dažādos veidos, signālus pastiprinot vai pavājinot noteiktās proporcijās, var izcelt to tekstu, kuru vēlies redzēt, un paslēpt to, kas rakstīts vēlāk. Katrai lapai šī recepte jāpiemeklē atšķirīga," vietnei "Live Science" skaidrojis pētījuma līdzautors, Ņujorkas Universitātes seno tekstu pētnieks Aleksandrs Džounss.
Šajā 15 lapu materiālā ir vairākas daļas – trīs lapas ar nezināma autora tekstu par dažādiem matemātikas, mehānikas un optikas principiem, Ptolemaja darbs "Analemma" (sešas lapas), kā arī astronomisks teksts, kas līdz šim nebija identificēts un no kura liela daļa nebija salasāma. Tam astotajā gadsimtā pa virsu bija uzrakstīts teologa, Svētā Izidora no Seviljas, darbs "Etymologiae". Garīdznieks Andželo Majs 19. gadsimtā gan bija mēģinājis seno tekstu atsegt, izmantojot dažādas ķimikālijas, lai dzēstu Izidora tekstu, taču panākumi vietām nebija spīdoši. "Bija gandrīz neiespējami izlasīt vairāk par dažiem atsevišķiem vārdiem," komentēja Džounss.
Nu ar augstāk minēto multispektrālo analīzi izdevies šo tekstu "atsegt" un atšifrēt. Vairāki pierādījumi liecina, ka arī tas ir Ptolemaja darbs.
Meteoroskops ļauj novērotājam sevi precīzi nopozicionēt attiecībā pret debess spīdekļiem. Ptolemaja instrukcijā minēts, ka šo deviņu koncentrisko riņķu armilāro sfēru vajadzētu būvēt ne mazāku par 30 centimetriem diametrā, lai tas būtu praktiski pielietojams un gana precīzs.
Attēls: Victor Gysembergh, Alexander Jones, Emanuel Zingg, Pascal Cotte, Salvatore Apicella
Kā pētnieki noskaidroja, ka šis teksts tiešām ir Ptolemaja darbs, ja autors nekur nebija minēts? "Tajā ir vairāki elementi un vārdi, kas ļoti raksturīgi Ptolemaja vārdu krājumam. Viņam bija savs raksturīgais stils un raksturīgās frāzes, kuras neviens cits tā laika literatūrā neizmantoja," komentē Džounss. Tāpat arī vienā no manuskripta daļām rakstītājs runā pirmajā personā un norāda, ka ir ieviesis jaunu terminoloģiju debess spīdekļu pētīšanā izmantotiem leņķiem. "Mums ir zināms cits Ptolemaja sarakstīts darbs, kur viņš lietojis tieši šo pašu terminoloģiju," bilst Džounss.
Džounsa un kolēģu pētījums publicēts 9. martā un bez maksas lasāms zinātniskajā izdevumā "Archive for History of Exact Sciences".
