No komiksa līdz dzīvei
Bija 1997. gada jūnijs, man bija astoņi gadi, skola aiz muguras un priekšā viss brīvlaiks. Tomēr arī ārpus klases un ar pilnu sparu vasaras izklaidēs – futbolā, paslēpēs, peldēs ezerā – atradu laiku, lai palasītu. Gan grāmatas, gan arī komiksus, šajā gadījumā – "Donaldu Daku", kas bērnībā bija mans favorīts.
Vairāk nekā 25 gadus vēlāk sēžu "Delfi" redakcijā un rušinos internetā, meklējot idejas rakstiem. Šķirstu savus iecienītākos populārzinātniskos izdevumus un lūkoju pēc temata, kas "paķers" manu uzmanību. Ja uzrunāja mani, varbūt interesēs arī "Campus" lasītājus. Pārsvarā virsraksti ir tie, kas pamudina kādu tematu papētīt tuvāk. Šoreiz tas bija attēls. Vēros uz milzīgu stikla zikurātu tuksneša vidū, kuram apkārt uzcelts kas līdzīgs Marsa bāzei, kādu to iztēlojas NASA ilustratori. Uzreiz zināju, ka šo būvi neredzu pirmoreiz. Dažus mirkļus vēlāk arī sapratu, kur šai "déjà vu" sajūtai izcelsme. Drīz jau biju atvēris 1997. gada "Donalda Daka" numuru ar stāstu par "biomāju".
Pārlasot komiksu, ko pēdējo reizi aplūkoju laikā, kad interneta man (un vairumam Latvijā) vēl nebija, atceros tā laika sajūtas. Īsumā – pele Mikijs vienu gadu dzīvo slēgtā kompleksā ar trim zinātniekiem. Tur ir viss nepieciešamais – augļu dārzi ar dāsnu ražu, dators, ar ko parunāties, un pat tropiska pludmale ar mākslīgu okeānu un viļņiem.
Tikai tagad uzzināju, ka šī komiksa stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem un apspēlē "Biosphere 2" eksperimentu, kas ritēja no 1991. līdz 1993. gadam. Astoņi cilvēki apņēmās divus gadus dzīvot izolēti no ārpasaules, paši izaudzējot visu dzīvei nepieciešamo un turot rūpi par šo mini Zemes modeli stikla piramīdā un kupolos. Turklāt tas viss mediju un ziņkārīgo acu priekšā, kas otrpus stiklam uz bionautiem reizēm raudzījās gandrīz kā uz zvēriem krātiņā.
No rančo uz stikla kalnu
Šis projekts varētu izglābt pasauli! Tā vēstīja ASV raidorganizācija ABC laikā, kad klimata pārmaiņu riski vēl daudziem šķita kaut kas abstrakts un drīzāk patapināts no katastrofu filmām.
