Foto: Reuters/Scanpix/LETA
Parasti process no idejas par vakcīnu līdz tās nonākšanai apritē ilgst gadiem, nereti pat vairāk nekā 10 gadus. Taču jaunais koronavīruss šā gada februārī pasauli pārsteidza nesagatavotu, un tā izraisītās slimības Covid-19 pandēmija radījusi bezprecedenta apstākļus, kur vienlaikus pie vakcīnas pret vienu vīrusu strādā simtiem zinātnieku grupu visā pasaulē, turklāt dara to triecientempā, cerot uz rezultātiem nepieredzēti ātrā laikā. Tostarp daļa vakcīnu kandidātu izmanto jaunas tehnoloģijas, kādas, izstrādājot šobrīd licencētās vakcīnas, vēl nav ņemtas talkā. Liela daļa ekspertu ir vienisprātis, ka vakcīna sniedz labākās izredzes pēc iespējas ātrāk pielikt punktu pandēmijai, tāpēc lūkojam, cik tālu šobrīd ir daudzsološākie vakcīnu kandidāti un vai lielā steiga izstrādē nevar atspēlēties negatīvi.

Vai bez vakcīnas neiztikt?

Lai apturētu jaunā koronavīrusa izplatību un līdz ar to arī Covid-19 pandēmiju, laikam visbiežāk tiek pieminēti šie divi vārdi – pūļa imunitāte. Ja lokālu uzliesmojumu gadījumā, izlēmīgi un efektīvi rīkojoties, vīrusa izplatību var ierobežot, neļaujot tam izkļūt ārā no lokālā infekcijas "burbuļa", tad pandēmijas gadījumā, kad runa ir par globālu vīrusa izplatību, pat ar vislabākajiem drošības pasākumiem nevar garantēt, ka pa kādu caurumu drošības pasākumu "žogā" vīruss nepārmetīsies uz citu pilsētu, reģionu, valsti. Risinājums – pūļa imunitāte jeb situācija, kad viens inficēts cilvēks populācijā vidēji ģenerē mazāk par vienu citu inficēšanās gadījumu. Tas var notikt situācijā, kad vīruss vairs neizplatās tik strauji, jo ar lielu varbūtību "atduras" pret kādu personu, kuru vairs nespēj inficēt.

Pūļa imunitāti teorētiski var iegūt, pietiekami lielam skaitam cilvēku veiksmīgi atveseļojoties no infekcijas slimības, taču dzīvē stāsts ir gluži cits. Veselības ministrijas galvenais speciālists infektoloģijas jautājumos un Latvijas Universitātes (LU) profesors Uga Dumpis jūlija sākumā kanāla "Rīga TV24" raidījumā "Kur tas suns aprakts?" skaidro, ka Covid-19 pandēmijas gadījumā pūļa imunitāti nevar iegūt ar slimošanu: "Skaidrs, ka ar šo vīrusu pūļa imunitāti mums nesagaidīt. Tad ir jāslimo gadiem." Turklāt te ir arī būtisks jautājums, cik ilgi cilvēka organismā pēc pārslimošanas saglabājas antivielas. Ja tie ir mēneši, nevis gadi, tad situācija, kad pietiekami lielai daļai sabiedrības ir imunitāte, tā arī var neizveidoties.

Šobrīd to apliecina arī prakse – pat valstīs un reģionos, kur Covid-19 pandēmija plosījās īpaši spēcīgi, bija daudz inficēto, nav ne tuvu sasniegts līmenis, kāds nepieciešams pūļa imunitātei. Var minēt, piemēram, Zviedrijas un Spānijas gadījumus, nemaz nerunājot par valstīm, kur saslimstības līmenis nebija tik liels. Arī Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pārstāvji augusta vidū atzina, ka "neesam ne tuvu tam pūļa imunitātes līmenim, lai apturētu vīrusu".

Kāds tad ir šis nepieciešamais slieksnis? Tas atkarīgs no vīrusa. Difterijai pūļa imunitātei vajag 70% imūnu cilvēku, masalām jau 95% – tās ir ārkārtīgi lipīgas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!