Daudz labāka dzīvesvieta par mūsu pašu planētu – tā saucamās superzemes
Foto: Citplanēta TOI 1452 b. Ilustrācija: Benoit Gougeon, Université de Montréal

Zeme ir vienīgā planēta prātam neaptverami plašajā Visumā, par kuru esam droši – uz tās ir dzīvība. Loģiski būtu pieņemt, ka tādējādi Zeme un tai līdzīgas planētas arī ir pašas piemērotākās, kur rasties dzīvības iedīgļiem. Taču vairāki astronomi uzskata, ka tā nebūt nav. Viens no viņiem ir Arizonas Universitātes astronomijas profesors Kriss Impijs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ilgu laiku mūsu zināšanas par svešām pasaulēm aprobežojās vien ar Saules sistēmas planētām. Tomēr tas mainījās pirms 30 gadiem ar pirmo ārpus Saules sistēmas esošo citplanētu atklāšanu. Nu jaunas tiek atklātas jau gandrīz ik dienu, kopējo mums zināmo planētu skaits pārsniedzis piecus tūkstošus.

Šobrīd liela daļa citplanētu tiek atklātas ar tā dēvēto tranzīta metodi – tiek novērota zvaigzne un fiksētas periodiskas izmaiņas tās spožumā. Ja, no novērotāja skatu punkta raugoties, zvaigzne uz mirkli kļūst blāvāka, tad atkal atgūst iepriekšējo spožumu, viena no iespējām ir tāda, ka minētajā brīdī starp novērotāju un zvaigznes disku nostājies kāds objekts, iespējams, ap zvaigzni riņķojoša citplanēta. Otra izplatīta metode ir radiālā ātruma metode – šajā gadījumā astronomi lūko pēc niecīgām zvaigznes svārstībām, kuras rada ap to orbītā riņķojošais objekts, ar savu gravitāciju ietekmējot zvaigzni.

Ar abām metodēm visvieglāk atrast ir lielas planētas – parasti tie ir gāzu milži, gluži kā Jupiters vai Saturns. Zemes izmēra planētas uziet jau ir daudz grūtāk. Tomēr ir arī kaut kas pa vidu – tā dēvētās superzemes. Par superzemi planētu pētnieki sauc cietzemes planētu, kas ir lielāka par mūsu Zemi, bet mazāka par tā dēvētajiem ledus milžiem (kādi ir Urāns un Neptūns). Ir vairāki iemesli, kāpēc tieši šīs klases planētas varētu būt pat viesmīlīgākas mājas dzīvībai nekā mūsu Zeme.

Viens no NASA Reaktīvās kustības laboratorijas (JPL) mākslinieku izfantazētajiem starpgalaktisko tūrisma galamērķu reklāmas plakātiem – domāti izklaidei, taču katrs ietver arī kādu izglītojošu elementu. Piemēram, šajā plakātā par citplanētu HD 40307 g ir netieša norāde uz vienu no būtiskākajām tā saucamo superzemju īpašībām – tās ir masīvākas, tātad ar lielāku pievilkšanas spēku nekā Zeme.

Pirmkārt, tīra statistika un varbūtības – mūsu zvaigzne Saule un mūsu planēta ir samērā liels retums uz pārējā fona. Šī brīža dati astronomiem liek domāt, ka tieši superzemes varētu būt vismaz mūsu galaktikā visizplatītākais planētu tips. Tuvākā superzeme no mums ir vien sešu gaismas gadu attālumā. Astronoms Kriss Impijs raksta, ka lielākā daļa superzemju riņķo ap salīdzinoši vēsām un izmēros nelielām zvaigznēm – tā dēvētajiem sarkanajiem punduriem. Tās savukārt ir izplatītākās zvaigznes mūsu galaktikā – uz katru Saulei līdzīgu zvaigzni ir simtiem šādu punduru. Ap 40% no sarkanajiem punduriem, kurus astronomi pētījuši, riņķo kāda superzeme. Tādējādi mūsu galaktikā vien varētu būt miljardiem šāda tipa planētu, kas turklāt atrodas no zvaigznes tieši tik tālu, lai būtu iespējama šķidra ūdens eksistence uz planētas virsmas – kritisks komponents dzīvībai (vismaz mums zināmajām dzīvības formām).

Otrkārt, šādas planētas varētu būt ģeoloģiski aktīvākas par zemi – pētnieku ieskatā ģeoloģiska aktivitāte ir viens no aspektiem, kas planētu var padarīt dzīvībai un bioloģiskiem evolūcijas procesiem labvēlīgāku.

Impija ieskatā dzīvībai vislabvēlīgākā planēta būtu aptuveni par 20-30% lielāka nekā Zeme un uz pusi masīvāka. Okeāniem uz tās vismaz vietām jābūt gana sekliem, lai gaisma varētu sasniegt gultni un stimulēt dzīvībai nepieciešamos procesus. Vidējai temperatūrai ideālā gadījumā jābūt aptuveni 25 grādiem pēc Celsija, bet atmosfēra būtu blīvāka un biezāka par zemes atmosfēru, kā arī planētai jābūt ar spēcīgu magnētisko lauku, lai labāk pasargātu planētas iemītniekus no kosmiskās radiācijas un lādētu daļiņu plūsmas, ko planētas virzienā raida zvaigzne. Šāda planēta būtu lieliska vide, kur attīstīties dzīvībai.

Daudz labāka dzīvesvieta par mūsu pašu planētu – tā saucamās superzemes
Foto: ESO/L. Calçada/ACe Consortium
Kad ELT tiks pabeigts, tas "ar atrāvienu" būs teleskops ar vislielāko spoguli pasaulē.

Vai uz kādas no mums zināmajām superzemēm tas jau noticis? Ar šī brīža instrumentiem to grūti noteikt. Džeima Veba teleskops nav pārāk piemērots šādiem uzdevumiem. Impijs uzskata, ka labākās izredzes citplanētu atmosfērās konstatēt dzīvības pazīmes mums būs tad, kad darbu sāks nākamās paaudzes gigantiskie teleskopi – grandiozais ELT jeb "Extremely Large Telescope" ar 39 metru spoguli, Trīsdesmit metru teleskops ar… jūs uzminējāt – 30 metru spoguli, kā arī Lielais Magelāna teleskops ar 25 metru spoguli. LĪdz tam jāpagaida vēl vismaz pieci gadi – visi šie milži pašlaik ir būvniecības procesā.

Ja esi ISIC vai ITIC kartes īpašnieks, iegādājies "Delfi Abonementu" par īpašu cenu – 1 eiro uz 4 nedēļām. Vairāk par piedāvājumu uzzini šeit.
Lasi vēl
 
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.