Foto: Reuters/Scanpix/LETA
Vieni no dzīvniekiem, kurus ļoti strauji un redzami ietekmē klimata pārmaiņas un kuri tādējādi ir vieni no šo pārmaiņu negatīvo seku simboliem, ir leduslāči. Planētas lielākais sauszemes plēsējs tomēr ir nesaraujami saistīts ar ūdeni un pilnībā atkarīgs no jūras ledus segas. Tā leduslāčiem ļauj piekļūt galvenajai maltītei – roņiem. Arktikā strauji sarūkot ledus platībām, medību sezona gadu no gada kļūst aizvien īsāka. Dažas prognozes liecina, ka līdz gadsimta beigām leduslāči var arī neizvilkt. Tomēr nupat pētnieki uzgājuši atsevišķu leduslāču populāciju Grenlandē, kas ir daudz labāk sagatavota siltākam klimatam. Varbūt bēru zvanus visiem pasaules leduslāčiem ir par agru skandināt.

Pēdējos 40 gados Arktika strauji kūst. Ik desmitgadi tā zaudē ap 13 procentiem ledus segas – tas nozīmē ik gadu zaudēt ledus plašumus, kas lielāki par Latvijas platību. Ziemeļu polārā reģiona ledus segas izmaiņas regulāri kartētas no 1980. gadiem. Satelītu dati liecina, ka arktisko ūdeņu ledus sega turpina sarukt ik gadu, tostarp ledus kūst arī apgabalā no Kanādas Arktiskā arhipelāga rietumiem līdz Grenlandes piekrastei, ko mēdz dēvēt par "pēdējā ledus apgabalu" – tā ir biezākā un senākā ledus sega Arktikas ūdeņos. Klimata pārmaiņām turpinoties pašreizējā tempā, arī šajā reģionā ledus sega dilst ļoti strauji.

Leduslāči medī, gaidot uz ledus un vaktējot roņus, kas uzpeld, lai ieelpotu. Lāči guvumu saķer un izvelk uz ledus. Izzūdot lielām ledus platībām, sarūk arī lāču iespējas medīt. Leduslāči intensīvi barojas līdz pavasarim un vasaras sākumam, kad roņu mammas beidz zīdīt savus mazuļus un tie patstāvīgi sāk meklēt pārtiku. Taču, ledum nokūstot, leduslāčus gaida visai ilgs gavēnis. Tipiski leduslāči var šādi iztikt no trim mēnešiem līdz pat pusgadam, taču šobrīd klimata pārmaiņu ietekmē vietām ledus sega neatgriežas jau ilgāk, tādējādi pagarinot lāču piespiedu badošanās periodu līdz robežai, kur daļa vai nu ir spiesti mainīt barošanās paradumus (iekļaut ēdienkartē, piemēram, ziemeļbriežus vai ūdensputnu olas), vai arī iet bojā. Turklāt reizēm ķert ziemeļbriežus nemaz nav lietderīgi – lāčiem nākas patērēt vairāk enerģijas, meklējot un medījot šos dzīvniekus, nekā pēc tam var atgūt, medījumu apēdot.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Taču nupat izdevumā "Science" publicētā pētījumā izklāstīti barošanās paradumi kādai izolētai leduslāču grupai Grenlandes dienvidos, kas ir daudz labākā situācijā par saviem sugas brāļiem un māsām citur. Šajā apgabalā jūras ledus sega var pazust pat uz astoņiem mēnešiem – laika posmu, ko vairums lāču neizturētu. Taču konkrēta populācija ar vairākiem simtiem lāču ir adaptējusies un izmanto citās lāču populācijās neredzētu stratēģiju.

Pētniekiem pieejami vēsturiski dati 30 gadu griezumā par Grenlandes ziemeļu leduslāču populācijas genofondu un arī pārvietošanos. Salīdzinot dienvidu fjordos mītošo leduslāču paradumus ar ziemeļu lāčiem, secināts, ka tie ir ne tikai ģenētiski atšķirīgi (tātad savā starpā šīs abas populācijas nepārojas), bet arī uzvedas visnotaļ atšķirīgi. Ja tipisks leduslācis ik dažas dienas veic 40 kilometrus lielu attālumu, tad dienvidu fjordu leduslāči ir visai mazaktīvi un šādā pašā laikā nostaigā vien desmit kilometru. Pat tad, ja gadās ar kādu ledusgabalu tikt ierautam straumē un aizceļot tālu no mājvietas (reizēm pat lācis attapies 200 kilometrus no sava fjorda), tie katrā no dokumentētajiem gadījumiem pāris mēnešu laikā atrada ceļu atpakaļ un atgriezās.
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Unikālā mājvieta un fjordos ieplūstošie ledāji un kalvinga rezultātā atdalījušies ledus gabali potenciāli ļauj šai populācijai ilgāk izturēt klimata pārmaiņu negatīvos efektus, uzskata pētījuma autori. Diemžēl leduslāču populācijām citviet šādas iespējas nav. "Aizvien sagaidām, ka klimata pārmaiņu ietekmē Arktikā leduslāču populācija strauji saruks," paziņojumā presei norāda Vašingtonas Universitātes polārpētniece Kristīne Laidre.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!