Cilvēku tendence nedzīvos objektos saskatīt sejas apveidus skaidrojama ar efektu, ko sauc par pareidoliju – tā ir uztveres īpatnība, kas liek neviennozīmīgiem, nekonkrētiem stimuliem piešķirt konkrētu, jēgpilnu nozīmi. Mājas fasāde ar diviem logiem augšpusē un durvīm pa vidu pirmajā stāvā mūsu uztverē itin labi atgādina seju. Vai, piemēram, par seju pēkšņi kļūst arī interesantas formas pakalns uz Marsa, kuru no vienas puses apspīd Saule, kā tas notika šajā slavenajā zondes "Viking 1" uzņemtajā attēlā:
Par to, kas notiek mūsu galvās brīdī, kad nedzīvos objektos saskatām sejas, "Campus" vēstījis jau iepriekš. Plašāk par pareidoliju kā tādu var uzzināt, klikšķinot šeit. Šoreiz pievērsīsimies konkrētai šī fenomena niansei.
Kvīnslendas Universitātes (Austrālija) pētniece, psiholoģe Džesika Tauberte ar kolēģiem lūkoja noskaidrot, vai nedzīvos objektos saskatītām sejām mēdzam piešķirt arī papildu īpašības – izšķirt noteiktu dzimumu, vecumu, varbūt pat emocijas, ko iedomātā seja pauž.
Pētnieki uzaicināja 3815 cilvēkus piedalīties tiešsaistes eksperimentā, lūdzot novērtēt vairāk nekā 200 attēlus ar objektiem, kuros var saskatīt iedomātus sejas apveidus. Dalībniekiem lūgts novērtēt skalā no viens līdz 10, cik viegli katrā no attēliem viņi saskatīja seju, kā arī izvēlēties katrai no "sejām" vecumu un dzimumu (vīriešu, sieviešu, neitrāls). Tāpat lūgts novērtēt iedomātās sejas emocijas.
Nedzīvo objektu "sejās" saskatītās emocijas bija visdažādākās, taču dominēja prieks (34%), pārsteigums (19%) un dusmas (14%). 19% attēlu izteiksme raksturota kā neitrāla, bet retāk saskatītas tādas emocijas kā skumjas, bailes vai riebums. Tāpat "sejas" visbiežāk uztvertas vai nu kā bērni vai jaunieši, retāk kā pieauguši vai veci cilvēki.
Taču aspekts, par kuru pētnieki bija visvairāk pārsteigti, – "sejas" izteikti tika interpretētas kā vīriešu, deviņos no 10 gadījumiem eksperimenta dalībniekiem objektu ierindojot vīriešu kategorijā.
Kāpēc šāda izteikta nosliece? Zinātnieki mēģināja izkontrolēt vairākus faktorus, kas varētu pamudināt objektu "sejas" biežāk interpretēt kā vīriešus, taču tas aizvien neizskaidro tik nospiedošu atšķirību. Veicot papildu eksperimentus, Tauberga ar kolēģiem lūkoja noskaidrot, vai objektus kā vīriešus biežāk interpretēt mudināja semantiskās asociācijas, objektu nosaukumi. Piemēram, kartupelis būs "vīrietis" tikai tāpēc, ka tas ir vīriešu dzimtes lietvārds, un tā tālāk. Tāpat pētnieki dalībniekiem bildes lika izvērtēt atkārtoti, taču šoreiz attēli bija pelēkos toņos, tādējādi izslēdzot krāsu faktoru, kur daži varētu noteiktas krāsas interpretēt kā "sievišķīgas", bet citas kā "vīrišķīgas". Arī šķautņainu objektu interpretācija kā vīrišķīgāku iepretim plūdenu formu interpretācijai kā sieviešu dzimumam piederīgākām neizskaidroja lielo atšķirību.
Tika ieviests vēl viens interesants kontroles mehānisms – zinātnieki ar datoru ģenerēja cilvēku sejas bez izteiktām konkrētu dzimumu raksturiezīmēm, lai pārbaudītu, vai šaubu gadījumā eksperimenta dalībnieki vienkārši kā biežāko "noklusējuma" izvēli neatzīmē "vīrietis". Šī kontrole pierādīja, ka nē. Tieši pretēji – nedaudz biežāk dalībnieki ar datoru ģenerētos "bezdzimuma" modeļus interpretēja kā sieviešu dzimumam piederīgus.
Tad kāpēc? Konkrēta atbilde šajā darbā tā arī netika rasta, bet ir dažas versijas. "Viens iespējamais skaidrojums ir tāds, ka sociālā saziņā bieži vien "noklusējuma" dzimums ir vīriešu. Tādējādi, saskatot objektā seju, uzreiz prātā nāk cilvēka koncepts, kas savukārt vispirms vedina domāt tieši par vīrieti, ja vien uzreiz nav pieejama papildu informācija (izteiktas skropstas, gari mati vai tamlīdzīgi), kas liecina par pretējo," pētījumā spriež zinātnieki.
Pētnieki norāda – neatkarīgi no cēloņiem šādai nosliecei mūsu uztverē, tā rosina interesantus jautājumus turpmākai pētniecībai par to, kā sociālās normas mijiedarbojas ar mūsu vizuālo uztveri.
Viss pētījums pieejams zinātniskajā izdevumā PNAS, klikšķinot šeit.