Rīgas Stradiņa universitāte nule kā noslēgusi memorandu ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM). VARAM izstrādāto Digitālās transformācijas pamatnostādņu vīzijā teikts: "Indivīda veselīgā mūža pagarināšanu un dzīves kvalitāti nodrošina datos un digitalizētā informācijā balstītu valsts un privāto pakalpojumu ekosistēma, kas nemanāmi, proaktīvi un kompleksi rūpējas par personas labsajūtu un veselību, nodrošinot iespēju personai kā savu datu īpašniekam pilnvērtīgi pārvaldīt un kontrolēt to izmantošanu." Kā tieši RSU plāno iesaistīties šīs vīzijas sasniegšanā?
Stāsta RSU Informācijas tehnoloģiju departamenta Informācijas sistēmu nodaļas vadītājs, inženierzināņu doktors Uldis Doniņš.
Kādā tieši veidā datu digitālā ekosistēma nodrošinās indivīdu mūža pagarināšanu?
Mūsdienu datu apstrādes jaudas un mākslīgā intelekta algoritmi ir attīstīti pietiekamā līmenī, lai meklētu un analizētu datus, ar mērķi tajos atrast dažādas kopsakarības, kas ļauj izdarīt dažāda veida secinājumus un prognozes. Daži no virzieniem, kur datu digitālā ekosistēma var noderēt indivīda mūža pagarināšanai – jaunu medikamentu meklēšana, individuālas ārstniecības metodes noteikšana, savlaicīga potenciālu veselības problēmu identificēšana, analizējot izmeklējumu datus, to izmaiņu laika gaitā. Bioinformātika gēnu analīzes jomā var palīdzēt identificēt dažādas iedzimtas problēmas, potenciālas iezīmes vēža savlaicīgākai diagnosticēšanai.
Kāda būs tieši RSU loma šajā procesā?
Šobrīd RSU iesaiste veidojas vairākos virzienos. Viens no šiem virzieniem ir simulētas, virtuālas ārstniecības iestādes izveide, nodrošinot drošu vidi gan topošajiem, gan esošajiem profesionāļiem, kurā paplašināt un nostiprināt savas prasmes, simulējot dažādas sarežģītības un apjoma situācijas un scenārijus. Tas jau šobrīd tiek lieliski īstenots RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā.
Otrs virziens ir veselības pētniecības datu un inovāciju mākoņa izveide. Mākoņa izveide ir ne tikai tehnisks process, bet vairākas jomas aptverošs projekts – jārisina ne tikai tehniskie, bet arī juridiskie un ētiskie jautājumi.
Kāda ir šī brīža situācija Latvijā? Kāpēc šī ekosistēma joprojām nav ieviesta Latvijā?
Viena no lielākajām problēmām ir saistīta ar datu pieejamību. Šeit ir vairākas problēmas – viena no tām ir sadrumstalota datu glabāšana. No praktiskā viedokļa – dati atrodas dažādās ārstniecības iestādēs, daļēji dati ir katras personas rīcībā. Cita problemātika ir saistīta ar medicīnas datu sensitīvo raksturu. Šobrīd esošā likumdošana aizsargā personas, to starp pacienta datus un to izmantošanu. Citiem vārdiem sakot, arī fiziski piekļūstot datiem, šobrīd ir nepieciešamas atļaujas konkrēto datu izmantošanai noteiktam mērķim, piemēram, kādam noteiktam pētījumam.
Kopumā ir nepieciešams pilnveidot normatīvo regulējumu, kas atvieglotu medicīnas datu izmantošanu pētniecībā, tādejādi paverot ceļu jaunu, inovatīvu produktu radīšanā. Dažādiem datu analīzes risinājumiem, lai strādātu ar datiem un veiktu kādus secinājumus un atklājumus, nav vajadzīgs identificēt konkrētu personu. Šeit paradās nākamā problēma – ētika. Ja analizējot medicīnas datus tiek atklāta potenciāla problēma vai apdraudējums personas veselībai – kas ir atbildīgs par attiecīgās personas identificēšanu un kurš veiks šīs personas informēšanu, un uz kāda pamata? Cits aspekts datu pieejamībai – ne visi dati ir anonimizējami vai pseidonimizējami. Piemēram, reto slimību slimnieki (viens vai divi attiecīgās slimības slimnieki Latvijā). Šie visi ir jautājumi, kas ir jārisina.
Kuras valstis ir šī brīža labākie piemēri?
Viens no labajiem piemēriem ir Igaunija, kur e-veselības sistēma šobrīd ir ieviesta daudz plašākā apjomā, attiecīgi nodrošinot plašāku datu uzkrāšanos. Kopumā visas valstis ir līdzvērtīgā situācijā ar pacientu datu aizsardzību.
Kādi ir priekšnosacījumi, lai Latvijā ieviestu digitālo ekosistēmu? Kas būtu jāveic valsts līmenī, atsevišķu institūciju un indivīdu līmenī?
Valsts līmenī nepieciešams pilnveidot normatīvo regulējumu, pamatā nosakot, kādā veidā medicīniskie dati būtu pseidonimizējami, lai tos varētu izmantot pētniecībā, kā arī paplašināt iespējas pseidonimizētu vai anonimizētu datu izmantošanai pētniecībā.
Institūciju līmenī būtu jānodrošina piekļuve datiem, tos padarot pieejamus pētniecībai. Protams, šeit atgriežamies pie nacionālā līmeņa par normatīvo regulējumu, kas uzliktu par pienākumu ļaut piekļūt datiem pētniecības institūcijām. Papildus normatīvajam regulējumam, nepieciešami atbilstošas drošības tehniskie risinājumi datu apkopošanai un pieejamībai. Institucionālā līmenī būtu jāveicina arī augstākā līmeņa digitālo prasmju apguve un izmantošana, tādejādi veicinot gan inovatīvu risinājumu izmantošanu, ieviešanu, gan izpratni par datu nozīmīgumu. Tas ietver arī datu pareizu fiksēšanu un uzglabāšanu.
Individuālā līmenī jāveicina izpratne par šo jomu kopumā – kā dati ietekmē katru personīgi, kā individuālie dati veido datu kopumu, kas var tikt izmantoti kopējā sabiedrības labuma radīšanai, gan ko nozīmē personalizēti dati, ko nozīmē pseidonimizēti dati, gan kas ir anonimizēti dati. Cik droši un kādā veidā katrs no šiem trim datu veidiem var tikt izmantoti. Šeit svarīgs arī uzticības aspekts starp personu, institūciju un valsti.
Vai reiz cilvēka slimības vēsture būs vienā datu nesējā?
No vienas puses tas būtu ideāls, uz kuru tiekties. No otras puses, visiem datiem esot vienuviet, jārisina jautājums, kā novērst šādu datu ļaunprātīgu izmantošanu.
