Asaras kā spēcīgu emociju – skumju vai liela prieka – blakne ir unikāla cilvēku īpašība. Vismaz tā uzskatīts līdz šim. Japānas dzīvnieku uzvedības pētnieku eksperimenti liecina, ka arī suņu acis kļūst miklas no laimes, kad tie satiek savu saimnieku pēc ilgāka neredzēšanās posma. Tiesa, ne visus pārliecina šī pētījuma metodoloģija un secinājumi. Tomēr doma par tik ciešu saikni ar cilvēka labāko draugu, ka tie burtiski raud no prieka, mūs satiekot, neapšaubāmi šķiet vilinoša glaimojoša.

Suņiem, gluži kā cilvēkiem, acīs ir asaru kanāli, un asaras palīdz attīrīt acis no putekļiem un citiem svešķermeņiem, saglabājot tās veselīgas. Taču nekad iepriekš šī bioloģiskā funkcija suņiem nebija pētīta kontekstā ar emocijām, raksta CNN.

Takefumi Kikusju no Azabu Universitātes kopā ar kolēģiem eksperimentā iesaistīja 18 suņus, kuriem mērīja acs mikluma pakāpi pirms un pēc tam, kad tie pēc ilgāka laika posma atkal satiek savu saimnieku. Lai to izdarītu, izmantots Širmera asaru tests. Pie acs uz minūti tiek pielikta absorbējoša papīra strēmelīte, pēc tam tiek mērīts, cik daudz mitruma tā absorbējusi. Rezultāti liecināja, ka suņiem pēc tam, kad tie atkal redzēja savus saimniekus pēc piecu līdz septiņu stundu prombūtnes, acis bija caurmērā par 10% miklākas nekā vidēji pirms tam. Kas zīmīgi, šāda pastiprināta asarošana netika novērota, kad suņi satikās ar sev iepriekš pazīstamu cilvēku, kas nav viņu saimnieks.

Kikusju ar kolēģiem nosprieda pārbaudīt vēl vienu saikni – vai oksitocīns (ko bieži mēdz dēvēt par mīlestības hormonu) un kas ir iesaistīts tādos procesos kā sociālo attiecību veidošana un intimitāte, izraisa pastiprinātu asaru izdalīšanos suņiem. Šajā eksperimenta daļā iesaistīti 22 suņi, kuriem acīs iepilināts hormonu saturošs šķīdums. Izrādās, tas veicināja asaru izdalīšanos. Tomēr arī šis vēl gluži nav nekāds galīgs pierādījums, un citi pētnieki par Kikusju darba metodoloģiju nav tik pārliecināti. Aizvien ir varbūtība, ka oksitocīna iepilināšana acīs izraisīja pastiprinātu asarošanu vienkārši parasta kairinājuma dēļ, nevis tāpēc, ka tas ir tā saucamais "mīlestības hormons". Kikusju gan oponējis, ka suņu acis pastiprināti neasaroja, iepilinot tajās kontroles šķīdumu, kuram nebija pievienots oksitocīns.

Tā kā suņu un cilvēku attiecības ir tūkstošiem gadu ilgas un šie dzīvnieki ir vieni no senākajiem mūsu kompanjoniem, ir vēl kāds aspekts, par ko vērts padomāt. "Campus" jau iepriekš rakstīja, ka suņi mērķtiecīgi spēj izmantot atbruņojošo "kucēna skatienu", lai izpelnītos cilvēku labvēlību, un šo spēju nodrošina evolūcijas gaitā smalki attīstīta mīmikas muskulatūra. Lielai daļai suņu sugu ir ļoti smalki definēta muskulatūra ap acīm, lai varētu izteiksmīgi manipulēt ar uzacu daļu. Vilkiem šādas smalkas "uzacu muskulatūras" nav.

Kikusju spriež, ka arī miklas acis varētu būt daļa no atbruņojošā skatiena, kas izstrādājies evolūcijas gaitā. Pētnieks 74 cilvēku grupai rādīja 10 suņu attēlus un mudināja tos novērtēt – kā šie attēli liek justies, kuri suņi cilvēkus vairāk "uzrunā". Izrādījās, ka suņi ar miklākām acīm izraisījuši spēcīgākas emocijas cilvēkos. "Suņi sen ir cilvēku partneri un veido ar mums ciešu saikni. Šajā procesā nav izslēgts, ka tie suņi, kas saskarsmē ar cilvēku bija ar miklākām acīm, izpelnījās labvēlīgāku attieksmi un rūpes no cilvēka," pētnieku citē vietne "Science Alert".

Tomēr aizvien nekāda galavārda par to, vai tās tiešām ir prieka izraisītas asaras, nav. Taču nav šaubu, ka pētījumi šajā virzienā turpināsies. Īpaši Japānā, kur zinātnieki visai bieži pievērsušies cilvēku un viņu mājdzīvnieku mijiedarbības pētīšanai. Piemēram, tur tapuši gan pētījumi par to, ka kaķiem šķietami ir vienāda attieksme gan pret viņa saimnieka draugiem, gan nelabvēļiem, kā arī pētījums par kaķu spēju "sekot" cilvēka kustībām pat cauri sienām.

Savukārt šis Azabu Universitātes pētnieku darbs lasāms zinātniskajā izdevumā "Current Biology".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!