"Ūdens molekulas veido tādu kā plēvi, to sauc par virsmas spraigumu," teic Meijers. "Šī plēve rodas tāpēc, ka ūdens molekulas pievelkas savā starpā. Ja mēs iedomātos, ka mums ir cilvēku pūlis un katrs cilvēks būtu viena tāda molekula, cilvēki pievilktos viens pie otra, bet tie, kas ir ārpusē, savilktu pūli kopā. Tās molekulas, kas ir ūdens iekšpusē, pievelkas pie visām apkārtējām. Tās, kas ir uz virsmas, tās pa īstam pievelkas tikai pie tām ūdens molekulām, kas ir iekšā ūdenī. Tāpēc arī ūdens veido pilienus."
Meijers skaidro – plēvīte, ko veido ūdens molekulas, arī palīdz noturēt monētas. "Ja es vienkārši to ieliktu, protams, tā nogrimtu. Bet šeit jāievēro, ka monētām jābūt sausām un tās jāliek plakaniski." Astronoms stāsta, ka monētu var likt uz pirksta vai paņemt divos pirkstos, uzsverot, ka arī tiem noteikti jābūt sausiem.
Saliekot ūdenī vairākas monētas, tās salīp kopā, teic astronoms. Tāpat viņš arī norāda uz to, ka monētas atrodas nedaudz zem ūdens, taču tā tam arī esot jābūt. "Ja alumīnijs ir gandrīz trīs reizes blīvāks par ūdeni, tad tas izspiež tik daudz ūdens, cik tas sver. Tas nozīmē, ka tas izspiež tilpumu, kur ir pati monēta, un vēl apmēram divas reizes vairāk. Būtībā tā bedre, ko mēs redzam, pēc sava tilpuma ir aptuveni divas reizes lielāka par pašu monētu. Tāpēc mēs redzam, ka tās ir sakritušas bedrē. Protams, bedrē grib sakrist arī citas monētas, tāpēc viņas salīp kopā. Tās iekrīt virsmas spraiguma radītajā bedrē, tā kā noripo no kalna."
