Meijers rāda, ka, iemetot spēcīgu magnētu vara caurulē, tas lejup krīt lēnāk nekā ierasts. Arī, strauji paceļojot cauruli no zemes, kurā ielikts magnēts, to iespējams paspēt gaisā noķert. Turpinājumā viņš demonstrē, kā magnēts reaģēs situācijā, kad tiks iemests biezākā vara caurulē. Ja pirmajā, plānākajā caurulē magnēts lejup krita divas sekundes, tad otrajā, kura ir garāka un ar biezākām sieniņām, magnēts kritīs aptuveni 10 sekundes, skaidro Meijers. "Jāsaka gan, ka varš ir blīvs, smagāks par dzelzi, un šī caurule sver nedaudz vairāk nekā pieci kilogrami."
Taču šajā brīdī varētu rasties jautājums, kāpēc, noliekot magnētu blakus alumīnijam un vara caurulēm, paraugdemonstrējuma sākumā nekas nenotika. "Ja es magnētu likšu lēnāk klāt, tad tiešām nekas arī nenotiks. Bet, ja es magnētu strauji tuvināšu, tad alumīnijs atgrūdīsies, bet, ja strauji attālināšu, tas pievilksies. Ja attālums starp magnētu un alumīnija klucīti nemainīsies, tad nekāda redzama pievilkšanās vai atgrūšanās nenotiks. Šādi materiāli pretojas magnētiskā lauka izmaiņām. Ja lauks kļūs stiprāks, tuvinot magnētu, tas bēgs prom, gribēs saglabāt savu attālumu. Un tas pats notiks arī, magnētu attālinot," tā Meijers.
"Savukārt varš tīri teorētiski ļoti vāji atgrūžas no magnēta," stāsta astronoms. Viņš teic, ka, noliekot vara cilindram blakus magnētu, tam vajadzētu "bēgt" prom. "Bet tas spēks ir tik maziņš, ka šajā gadījumā berze ir lielāka un varš nekur netaisās bēgt." Pietuvinot un attālinot magnētu no vara caurules, gluži tāpat kā eksperimentā ar alumīniju, vara caurule attiecīgi pievelkas un atgrūžas. "Protams, jo vairāk vara, jo lielāks gabals, jo spēks arī ir lielāks. Vienīgi jāņem vēra, ka pats varš ir smagāks un inerce ir lielāka."
"Ja kāds atceras vecos skaitītājus, kuriem bija alumīnija ripa, tie darbojas tieši pēc tāda paša principa," atklāj Meijers. "Vienā pusē bija pastāvīgais magnēts, kas šo ripu, kas rotēja, bremzēja, otrā pusē bija elektromagnēts, kas bija spēcīgāks, ja mēs tērējām vairāk elektrības."
