Eksperte: Izglītības sistēmā ir gana daudz cilvēku, kuri nezina to, ka viņi nezina
Foto: LETA

Lai jaunietis vēlētos studēt eksaktās zinātnes, jābūt pietiekami skaidri formulētai ieinteresētībai to darīt. "Redzam, ka 4. klasē šāda interese – gan par matemātiku, gan dabaszinātnēm – vēl ir. Mēs šos bērnus, ja tā var teikt, pazaudējam posmā starp 5. un 9. klasi. Savukārt mums tradicionālais uzsvars domāšanā ir tāds, ka vissvarīgāk ir domāt par vidusskolu beidzēju grupu," sarunā ar Māri Zanderu pauž Latvijas Universitātes (LU) Starpnozaru izglītības inovāciju centra (SIIC) vadītāja Dace Namsone. Kā noturēt bērna uzmanību un uzlabot dabaszinātņu izglītības kvalitāti – par to intervijā, kas publicēta arī LU izdevuma "Alma Mater" rudens numurā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirms kādam kaut ko rekomendē, lietderīgi saprast, ar kādām problēmām šis "kāds" saskaras – vai nu viņa paša novērtējumā, vai vērtētāja "no malas" skatījumā. Ko mēs šādā kontekstā varam pateikt par STEM priekšmetiem skolās?

Pirmā problēma ir tā, ka trūkst skolotāju. Tik elementāri. Tas savukārt liecina par to, ka fiziski trūkst cilvēku, kuri studiju periodā vēlas vēlāk kļūt par šo priekšmetu skolotājiem. Mēs jau gadiem saskaramies ar situāciju, kad ik kursā ir 0–2 šādas personas, turklāt nereti šie cilvēki jau strādā, tātad viņiem trūkst laika mācīties. Kas notiek jau tālākajā posmā – skolā? Ja direktoram ir "robs", tad viņš – atbilstoši normatīvajiem aktiem – ir atbildīgs par to, lai šis "robs" tiktu aizpildīts. Viens variants nozīmē, ka vājprātīgas slodzes tiek uzkrautas citiem pedagogiem, un tas savukārt nozīmē, ka šiem skolotājiem ir ļoti grūti atrast laiku, lai mācītos paši un pilnveidotos.

Tātad politiskā vara ir pasludinājusi, ka skolās ir jāuzlabo kvalitāte, bet nekas netiek darīts, lai šo problēmu risinātu.

Tāpēc šogad konferencē – atšķirībā no iepriekšējiem gadiem – bija arī diskusija ar politiķiem. Mēs neceram uz brīnumiem, tomēr ir jāpievērš politisko lēmumu pieņēmēju uzmanība tam, ka – jā, slikti ir ilgstoši, bet šobrīd ir jau katastrofāli. Cits variants nozīmē, ka direktors ir ar mieru ņemt darbā gandrīz vai ikvienu, kurš gatavs nākt. Tādā veidā sistēmā ir ienākuši tik daudzi, formulēsim tā, gadījuma rakstura cilvēki, ka ir jau sasniegta kritiskā masa. Viens no konferences dalībniekiem stāstīja gadījumu, kas, cik saprotu, balstīts viņa pieredzē. Klasē 30 skolēnu, 26 no viņiem grūtības ķīmijā. Daļa vecāku, lai kaut ko labotu, algo savām atvasēm privātskolotāju, un, izrādās, vairumā gadījumu tā ir viena un tā pati persona. Jautājums: labi, vecāki kaut kā problēmu risina, bet kādēļ par nodokļu maksātāju naudu tiek uzturēts pirmais skolotājs?

Vai ir skaidrojums šādai situācijai? Protams, vienmēr var vēlēties labāku atalgojumu, tomēr nav vairs gluži skolotāju algas tik zemas kā, teiksim, pagājušā gadsimta nogalē. Arī skolotāja profesijas prestižs, manuprāt, ir kļuvis augstāks.

Var tā teikt, bet problēma ir cita. Ja mēs skatāmies uz algu līmeni biznesā, arī pētniecībā, tad vienalga algu līmenis STEM jomā ir atšķirīgs no tā, ko saņem STEM priekšmetu skolotājs. Respektīvi, ja mēs vēlamies, lai STEM nozarē studējošais pēc tam strādā skolā, tad viņa algai ir jābūt konkurētspējīgai nevis ar skolotāju algām, bet ar STEM nozari. Humanitārajās un sociālajās zinātnēs algas – skolotājs, pētnieks – ir salīdzināmas, STEM jomā nav. Briti to ir jau aptvēruši un atvēl īpašas piemaksas. Paveramies uz jautājumā ietverto problēmu no skolēnu pozīcijām. Lai es vēlētos studēt STEM, man jābūt pietiekami skaidri formulētai ieinteresētībai to darīt, vai ne?

Mēs redzam, ka 4. klasē šāda interese – gan par matemātiku, gan dabaszinātnēm – vēl ir. Mēs šos bērnus, ja tā var teikt, pazaudējam posmā starp 5. un 9. klasi.

Savukārt mums tradicionālais uzsvars domāšanā ir tāds, ka vissvarīgāk ir domāt par vidusskolu beidzēju grupu. Visbeidzot – dabaszinātņu gadījumā indivīda interese ir ļoti tieši un cieši saistīta ar saprašanu. Iedomāsimies ķīmijas pulciņu 8. klasē. Sākotnēji interesentu netrūkst – nav pat runa par kaut kādu "spridzināšanu", kas bieži tiek piesaukta kā bērnus pievilinoša; pulciņā ir darbošanās ar krāsām, ar kaut kādu maisīšanu, visi rosās. It kā viss labi. Tomēr neaizmirsīsim, cik stundu ir pulciņā un cik klasē. Un, ja klasē tev priekšmets liekas garlaicīgs, ja tu nesaproti skolotāja teikto, tad agri vai vēlu arī pulciņš nepalīdzēs.

Labi, bet tad savukārt jautājums ir par iespējamiem šīs situācijas cēloņiem. Mācību līdzekļi, skolotāji?

Vispirms jāņem vērā, ka pareizi ir nodalīt skolotāja kvalitātes rādītājus – tādu ir gana daudz – no prasmes mācīt. Mēģināšu ilustrēt ar šādu piemēru. Tātad ir skolotāju profesionālā pilnveide. Tajā viena no obligātajām sadaļām ir bērnu tiesību jautājumi. Tas ir nepieciešams, strīda nav, bet problēma ir tā, ka kādam skolotājam varbūt ne mazāk svarīgi būtu pašam iemācīties, kā mācīt skolēniem, teiksim, Oma likumu. Jo tas arī nav triviāls uzdevums. Jā, ir daļa pedagogu, kuri šo uzdevumu risina, liekot lietā personīgo šarmu, harismu, bet ne jau visiem tāda iespēja ir. Skolotājs gadiem ilgi strādā pierastā stilā, viņš, tēlaini izsakoties, neiziet ārpus savas laboratorijas.

Īsi sakot, mums izglītības sistēmā ir gana daudz cilvēku, kuri nezina to, ka viņi nezina.

Interesanti, ka publiskajā retorikā mēs jau desmitiem gadu izvairāmies runāt par mācīšanos. Precīzāk sakot tā: "skolēns centrā", un rodas iespaids, ka mācīšanās ir kaut kas pats no sevis notiekošs. Ja pētnieki, kuri vēro stundas, varbūt vēlas kaut ko ieteikt, norādīt, ka varbūt kaut ko varētu darīt citādi, tad vienmēr ir iespēja, ka pedagogs to uztvers ar neizpratni, jo – nu, mācīšanās ir mācīšanās, ko tur daudz spriest. Teorija šobrīd runā par tā sauktajiem mentālajiem modeļiem. Tie attiecas uz mums visiem, attiecīgi arī uz skolotājiem, uz to, ko viņi dara klasē. Daļa skolotāju strādā modelī, kurā par savu uzdevumu uzskata dot skolēnam uzdevumu, pārbaudīt rezultātu un novērtēt. Stunda faktiski ir nevis mācīšanās, bet kontroldarbs. Iespējams, šādi skolotāji vienkārši nenojauš, ka citiem cilvēkiem, piemēram, bērniem, ir cita "bilde" par to, ko nozīmē mācīšanās.

Vai es pareizi saprotu, ka problēma ir ļoti sašaurināta sistēma, kurā ir skolēns, skolotājs un skolas direktors, bet pietrūkst ekspertu, kas seko līdzi jaunumiem mācīšanas procesa jomā?

Var tā teikt, turklāt šādai situācijai ir vēl citas blaknes. Jēdzīga ekspertu institūcijas pastāvēšana ir svarīga arī no pedagoga karjeras viedokļa. Proti, ne jau visiem direktora postenis ir interesants, toties viņi varētu kļūt par ekspertiem. Savukārt, ja ekspertu līmenis ir nonivelēts, tad mums ir situācija, ka mācību grāmatas raksta paši skolotāji, eksāmenu uzdevumus – paši skolotāji, jo nav ekspertu. Pasaulē ir uzkrāts milzums zināšanu par to, kā labāk dot zināšanas, savukārt mēs it kā to visu ignorējam.

Eksperte: Izglītības sistēmā ir gana daudz cilvēku, kuri nezina to, ka viņi nezina
Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas departaments

Ir vēl cits aspekts – atceros jūsu iepriekš minēto par skolotāja autoritāti. Padomājiet, kādu iespaidu par skolotāja profesiju veido arodbiedrību kultivētais skolotāja – nabadziņa – tēls. Tāpat bērnus ietekmē vecāku viedoklis – paskatieties sociālajās platformās vecāku izteikumus par, teiksim, skolēnu darba lapām. "Kas tas par sviestu?!" un līdzīgi. Līdz ar to skolotājs nejūtas drošs par to, ko viņš dara, un tas, protams, nepalīdz veidoties tādai videi skolā, kur visi – arī vecāki – domā, kā kopīgiem spēkiem uzlabot mācīšanās procesu.

Jautājums par mācību, sauksim tā, rīkiem. Ilgstoši kā mantra ir skaitīts, ka tiem jābūt "inovatīviem", "interaktīviem", "radošiem" utt. Droši vien, ka tā arī ir. Tajā pašā laikā man šķiet, ka mēs neņemam vērā to, ka jaunākajām paaudzēm ir principiāli mainījušies pasaules uztveršanas modeļi. Labā vai sliktā virzienā, tas jau ir subjektīvs spriedums, tomēr, ja bērns vispār nespēj uztvert informāciju, kas video formātā ilgāka par dažām minūtēm vai grāmatas formā garāka par vienu lappusi, tad ar "inovatīviem" mācību rīkiem būs par maz.

Pag', kā notiek mācīšanās? Vispirms ir jāpiesaista bērna uzmanība, vai ne? Ja neskaita iespēju, ka skolotājam ir personīgais šarms, svarīgi, lai viņam būtu rīki, ar ko uzmanību piesaistīt. Ja uzmanība ir piesaistīta, tad – jā, nākamais jautājums ir par to, ko bērni saprot. Protams, parādās jaunas prakses arī šajā ziņā. Piemēram, ir jēdziens "apvērstā klase". Respektīvi, skolēns pats mājās apgūst noteiktu zināšanu apjomu, savukārt klasē pasniedzējs jau cenšas saprast, cik tālu katrs ticis. Jo tad skolotājam ir arī jāsaprot, kā katrai no nosacītajām skolēnu grupām ir jāvirzās tālāk.

Es, protams, vienkāršošu, bet iedomāsimies nodarbību 2. klasē. "Bērni, šodien mācīsimies rakstīt ielūgumu. Vai kāds zina, kā jāraksta ielūgums?" Pieņemsim, ka paceļas septiņas rokas. "Labi. Tātad ielūgums ir jāraksta šādi..." Skaidrs, ka šiem septiņiem bērniem būs garlaicīgi. Varbūt pareizāk būtu šiem septiņiem bērniem uzdod rakstīt jau ielūgumus uz kādu specifisku pasākumu? Varbūt palūgt viņiem kopā uzrakstīt noteikumus tam, kā jāraksta ielūgums?

Tad man ir politnekorekts piedāvājums: elitāra izglītība. Lai simboliskajiem septiņiem, kuri jau mācēja rakstīt ielūgumu, ir viņu vide.

Nav tik vienkārši. Ņemiet vērā, ka arī nosacīti elitārajā grupā vienmēr būs kāds, kurš ir labāks par citiem. Jautājums ir par to, vai bērna emocionālajai izaugsmei būtu labāk, ja viņš ir pēdējais labāko grupā? Eksperti to apšauba. Pastāv arī citi riski, kādus pati redzēju Kanādā. Proti, "gudrīšu" grupai bija "pielikts" vājš skolotājs – acīmredzot paļaujoties uz to, ka "gudrīši" taču, savukārt spējīgāks skolotājs nepieciešams ne tik lieliem "gudrīšiem". Rezultāts bija savdabīgs (smejas). Es neesmu aizmirsusi jautājumu par "rīkiem". Vispirms ir nedaudz ciniskā atziņa – tie ir produkts, ko kāds grib pārdot. Tomēr vēl svarīgāk ir tas, ka – rīki patiešām ir nepieciešami, bet jautājums ir par to, kā tie tiek lietoti. Šādā kontekstā runājot, mums var būt jauni un moderni rīki, bet bez skolotāja tāpat tie nestrādās. Tāpēc arī, ja jūs apmeklējat mūsu vietni tīmeklī, tur ir sadaļa "labās prakses e-piemēri", kur skolotājs viņam ērtā formā (salīdzinoši īsi video) var iepazīties ar to, kā konkrētajā priekšmetā vai metodikā strādā kolēģi.

Ja esi ISIC vai ITIC kartes īpašnieks, iegādājies "Delfi Abonementu" par īpašu cenu – 1 eiro uz 4 nedēļām. Vairāk par piedāvājumu uzzini šeit.
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.