Profesores Līgas Plakanes aizraušanās ir alpīnisms. Kādā no ceļojumiem Plakane, kāpjot kalnā, novēroja, ka slodzes apstākļos viņai rodas aizdusa. Kādēļ tā nenotika ar citiem ceļiniekiem? Tas noveda līdz pētījumiem par muskuļu spēju izmantot skābekli.

Profesore Līga Plakane jau ilgi pēta, kādā veidā cilvēka ķermenis uzņem un izmanto skābekli. Viņas pētījumu fokusā ir veidi, kā audi pielāgojas un spēj strādāt vidē, kur skābekļa ir maz vai arī tā uzņemšana ir apgrūtināta, piemēram, paaugstinātas slodzes apstākļos.

"Kāpēc vispār skābeklis ir vajadzīgs? Lai iegūtu enerģiju no uzturvielām, tās dedzinot – tam ir vajadzīgs skābeklis," skaidro profesore.

Viņas hobijs ir kāpšana kalnos. Plakane jau pirms tam bija fiziski labi sagatavota un trenējusies dažādos sporta veidos.

Tāpēc brīnījos – tik labi gatavojusies, bet vienmēr elsoju. Visi citi var kāpt, iet, skriet rīta krosu kalnos un sarunāties, bet es elsoju kā tāda lokomotīve.
Līga Plakane
Lielā augstumā skābekļa daudzums ir samazināts, tāpēc elpot kļūst grūti. Taču citi līdzgaitnieki spēja elpot daudz mierīgāk, kas profesori Plakani vedināja domāt, – ir jābūt mehānismam, kas ļauj iegūt spēku citādāk. Izrādījās, ka šāds mehānisms tik tiešām eksistē.

"Organismā šūnas var unikāli pielāgoties mazam skābekļa daudzumam – pārregulē metabolismu uz efektīvāku, kur nevajag tik daudz skābekļa, rada palielinātu asinsvadu tīklojumu, līdz ar to pie tā paša asiņu daudzuma audi tiks labāk apskaloti," dažus no izpētītajiem mehānismiem ieskicē Plakane. "Pat anatomiskas funkcijas izmainās. Cilvēkiem, kas dzīvo augstāk kalnos, ir lielākas sirdis, lielākas plaušas, salīdzinoši pret pārējo ķermeni lielāks krūšu kurvis, līdz ar to viņi jau ģenētiski ir labāk pielāgoti."

Mākslīgi radot šādus mainīgus skābekļa apstākļus, Plakane pēta, kā sportista ķermenis var labāk izmantot savus resursus – par to vairāk uzzini Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotajā video!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!