Fantastiskā Habla teleskopa foto redzams zvaigznes 'dzimšanas' process
Foto: NASA, ESA, T. Megeath (University of Toledo), and K. Stapelfeldt (Jet Propulsion Laboratory); Processing: Gladys Kober (NASA/Catholic University of America)

Jaunas zvaigznes "dzimst un pieaug" gigantiskos, vēsos un visai blīvos gāzu mākoņos – tā dēvētajos zvaigžņu inkubatoros. Habla kosmiskais teleskops skaistā attēlā iemūžinājis protozvaigzni jeb zvaigzni veidošanās procesā. Vārds "brīdis" gan šajā kontekstā kādam var šķist nepiemērots, jo zvaigznes nerodas acumirklī, bet gan miljoniem gadu ilgā procesā. Taču – jo vairāk attēlu un datu par zvaigznēm to veidošanās dažādos posmos, jo astronomiem pilnīgāka kopaina par šo majestātisko notikumu no A līdz Z.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Konkrētais objekts, kas nobildēts ar Habla teleskopu, atrodas apmēram 400 līdz 600 gaismas gadu attālumā no mums un pagaidām ir pazīstams vien ar izteikti piņķerīgu apzīmējumu, kas paredzēts astronomu kartotēkām, bet ne tam, lai mēs, cilvēki "parastie", to iegaumētu. Šis objekts šobrīd godājams par J1672835.29-763111.64. Ja to neizskaidrojamā kārtā varētu saskatīt no Zemes, tad mums būtu jādodas uz Zemes dienvidu puslodi un jāveras tajā debess pleķī, kur redzams Hameleona zvaigznājs, skaidrots NASA ierakstā pie publicētā attēla.

Vispirms īsi par to, kā zvaigznes šādos kosmosa apgabalos veidojas. Gāze šajos starpzvaigžņu telpas mākoņos nav sadalīta vienmērīgi. Vietām tā ir retinātāka, vietām daudz blīvāk saspiesta. To ietekmē vairāki procesi, tostarp arī tā saucamais zvaigžņu vējš jeb lādētu daļiņu plūsma no citām netālu esošām zvaigznēm, kas noteiktos apgabalos sazpiež gāzi ciešāk. Vietās, kur gāze ir īpaši blīva, tā gravitācijas ietekmē var kolapsēt un izveidot zvaigznes aizmetni jeb protozvaigzni. Protozvaigznes griežas ap savu asi, tādējādi gāzes ap zvaigzni esošajā mākonī ar laiku izkārtojas diskā, no kura protozvaigzne pakāpeniski velk klāt. Pievienojot arvien vairāk materiāla, protozvaigznes gravitācija kļūst spēcīgāka, un tiek pievienots vēl vairāk materiāla, raksta vietne "Science Alert".

Pie noteiktas robežas arī pati protozvaigzne sāk emitēt lādētu daļiņu plūsmu un tiek pie magnētiskā lauka. Savuārt materiāls no apkārt esošā mākoņa, ko protozvaigzne velk sev klāt, mijiedrbojas ar šo magnētisko lauku un virzās pa lauka līnijām uz protozvaigznes poliem. No poliem daļa šī materiāla tiek izsviesta kosmosā spēcīgu plazmas strūklu veidā. Tās palīdz aizpūst prom materiālu no tuvējās apkārtnes ap protozvaigzni, tādējādi bremzējot tās veidošanās procesu. Ja protozvaigzne ir kļuvusi gana masīva, lai kodolā nodrošinātu temperatūru un spiedienu, kāds vajadzīgs kodolsintēzes reakciju uzturēšanai, tā kļūst par galvenās secības zvaigzni – tādu pašu, kā mūsu Saule. Masa, temperatūra un citi parametri var atšķirties, taču visām galvenās secības zvaigznēm kopīgs ir tas, ka enerģijas avots ir kodoltermiskās reakcijas zvaigznes iekšienē, kur kodolsintēzes procesā ūdeņradis tiek pārvērsts hēlijā. Pāri palikušais materiāls – gāzes un putekļi – tad attiecīgi veido citus zvaigznes sistēmas objektus, tostarp arī planētas.

Viss augstāk minētais process aizņem miljoniem gadu, tāpēc gluži vienā piegājienā zvaigznes tapšanu no blīva reģiona gāzu mākonī līdz galvenās secības zvaigznes posmam astronomi pieredzēt nevar. Taču ir iespējams iegūt momentuzņēmumus no dažādiem šī procesa posmiem dažādām protozvaigznēm.

Tā, lūk, Habla teleskops kārtējo reizi ļāvis astronomiem gūt vērtīgu ieskatu. Vērojot miglāju IC 2631 (to teleskops varēja pamanīt, pateicoties zvaigznei HD 97300, kuras gaismu miglājs atstaro), arī pamanīta protozvaigzne ar piņķerīgo apzīmējumu J1672835.29-763111.64.

Foto: NASA, ESA, T. Megeath (University of Toledo), and K. Stapelfeldt (Jet Propulsion Laboratory); Processing: Gladys Kober (NASA/Catholic University of America)

Attēlā redzams, ka reģions ap šo protozvaigzni vēl ir pilns ar gāzēm un putekļiem, tātad plazmas strūklas no zvaigznes poliem materiālu vēl nav aizpūtušas prom. Tā vēl ir formēšanās procesā. Redzamajā gaismā šo objektu astronomi nespētu pamanīt – skatu aizsedz putekļu un gāzu miglājs. Taču infrasarkanais starojums tiek cauri, un Habla teleskops spēj "redzēt" arī ierobežotā infrasarkanā starojuma diapazonā.

Šī protozvaigzne iemūžināta novērojumu ciklā, kur Habls tika pavērsts pret 312 šādiem potenciāli interesantiem objektiem. "Mērķi" atlasīti jau iepriekš, pateicoties diviem citiem kosmiskajiem teleskopiem – Spicera un Heršela kosmiskajām observatorijām.

Pavisam drīz, jau pēc nepilna mēneša, kosmosā beidzot dosies jaunās paaudzes kosmiskā observatorija – Džeimsa Veba kosmiskais teleskops, kas Visuma plašumos vērsies galvenokārt tieši infrasarkanajā diapazonā, un ļaus daudz detalizētāk un krāšņāk vērot šādus notikumus.

Tags

Saules sistēma Habla teleskops Astronomija Kosmoss NASA Zvaigznes Visums
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form