Foto: Ass vējš un polārlāči. LU ģeologi atgriežas no izaicinājumiem bagātas ekspedīcijas
Foto: Kristaps Lamsters, Jurijs Ješkins un Suavek Geojack

Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes ģeologi Kristaps Lamsters, Jānis Karušs, Pēteris Džeriņš un Jurijs Ješkins atgriezušies no ekspedīcijas Svalbāras arhipelāgā. Nākamais solis – iegūto datu izpēte un analīze, lai sagatavotu publikācijas zinātniskajiem žurnāliem. Ekspedīcijas laikā gan neiztika arī bez dažādām grūtībām – sarežģījumus radīja gan laika apstākļi, gan arī bija jāievēro piesardzības pasākumi polārlāču dēļ.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Zinātniskā ekspedīcija tika organizēta sadarbībā ar Nikolaja Kopernika Universitāti Toruņā, kas pārvalda vienu no Polijas polārstacijām Arktikā. Neilgi pirms Latvijas zinātnieku ekspedīcijas savā pirmajā Svalbāras ekspedīcijā devās arī pārstāvji no Taivānas, kuri veica seismiskos pētījumus.

Ekspedīcijas dalībnieki izpildījuši visus plānotos uzdevumus, ko nodrošināja jau astoņu gadu pieredze polāro pētījumu veikšanā, bet arī šajā ekspedīcijā dalībnieki neiztika bez polāro laika apstākļu un tehnikas untumiem. Klimata pasiltināšanās Svalbārā veicina gan gaisa temperatūras, gan nokrišņu daudzuma pieaugumu, kas vasaras padara aizvien lietainākas. Arī vēja ātrums bieži bija ap 15 metriem sekundē, padarot pārvietošanos ar ģeofizikālajām iekārtām un lidojumus ar dronu neiespējamus. Tomēr daļu ekspedīcijas laika apstākļi bija piemēroti pētījumu veikšanai. Katru dienu dodoties 20 un vairāk kilometru garos gājienos, zinātnieki ieguvuši jaunus datus par diviem ledājiem.

Pētījumi tika veikti gan ar ģeoradaru, gan ar droniem. Pēc datu apstrādes būs iespējams izveidot ledāju virsmas, biezuma un gultnes reljefa modeļus. Īpaša uzmanība tiks pievērsta ledāju termiskajai struktūrai un tās mainībai. Dati tiks izmantoti arī, lai raksturotu iekšledāja kušanas ūdeņu tuneļu izplatību un veidošanos.

Kā norāda ekspedīcijas dalībnieki, izpētes darbi Arktikā un Svalbārā ir izaicinājums zinātniekiem gan no loģistikas, gan laika apstākļu, plānošanas un apkārtējās vides viedokļa. Mazāks jūras ledus daudzums ļauj zinātnieku grupām no visas pasaules veikt pētījumus vietās, kur agrāk tas nebija iespējams ierobežotās piekļuves dēļ. Tomēr vides izmaiņas ietekmē arī dzīvos organismus.

Arī Latvijas zinātniekiem bija jāievēro drošības pasākumi, kas īpaši saistīti ar leduslāču esamību Svalbārā, kur pēdējos gados palielinās dažādu negadījumu skaits.

Ekspedīcijā tika vairākkārtīgi manīti gan leduslāču tēviņi, gan arī mātīte ar diviem mazuļiem. Polārajos ūdeņos tika novēroti arī roņi, valzirgi un vaļi.

Par Latviju tikai nedaudz mazākā arhipelāga (61 200 kvadrātkilometri) lielākā sala ir Špicbergena, kas plašāk pazīstama ar Norvēģijas un Krievijas ogļu raktuvēm. Savukārt zinātniekus galvenokārt interesē Svalbāras ledāji, kas klāj aptuveni 60 procentus no sauszemes. Ledāju pastāvēšana Svalbārā ir cieši saistīta ar tās klimatiskajiem apstākļiem – negatīvu gada vidējo gaisa temperatūru un Arktikai salīdzinoši lielo nokrišņu (īpaši sniega) daudzumu, kas kalnu reģionos pat pārsniedz 1000 milimetrus gadā. Līdzīgi kā Latvijā, Svalbāras klimats būtu vēl vēsāks un sausāks, ja to neapskalotu siltā Ziemeļatlantijas straume, precīzāk tās turpinājums – Rietumšpicbergenas straume. Svalbāras klimats un novietojums padara to īpaši uzņēmīgu attiecībā uz mūsdienu globālo sasilšanu. Piemēram, Svalbāras Longjēres lidostas apkārtnē gaisa temperatūra ir paaugstinājusies pat par 5,4grādiem pēc Celsija kopš 1975. gada. Temperatūras paaugstināšanās Svalbārā izraisa ledāju ledus masas zudumu jau kopš 1960. gada, bet sevišķi strauji – kopš 2000. gada.

Šobrīd Svalbāras ledāji zaudē 12 miljardus tonnu ledus gadā.

Kopumā Svalbārā ir vairāk nekā 1000 atsevišķu ledāju, kuru platība pārsniedz vienu kvadrātkilometru. Tie ir gan nelieli cirka un ieleju ledāji, gan grandiozi ledus lauki un kupoli. Divas trešdaļas no visu Svalbāras ledāju ledus masas tiek novadīta jūrā, kur ledāji beidzas ar vairākus desmitus metru stāvām ledus sienām – kalvinga frontēm. Šeit ledāju masas zudumu galvenokārt nosaka aisbergu atšķelšanās process. Divas īpatnības Svalbāras ledāju atšķir no citiem pasaules ledājiem – lielākā Svalbāras ledāju daļa ir politermāli (tie satur gan aukstu, gan siltu ledu, kura temperatūra sasniedz kušanas punktu) ledāji, un daudziem no tiem raksturīgi uzplūdi.

Ledāju uzplūdi ir ļoti strauja to uzvirzīšanās, kas sasniedz no dažiem līdz pat vairāk nekā simts metriem dienā un ilgst vairākus gadus. Pēc straujas uzvirzīšanās iestājas ilglaicīgs stabilizācijas posms, kas Svalbāras ledājiem ilgst vairākus desmitus vai pat simts un vairāk gadus. Uzplūdu iemesli joprojām ir zinātnieku diskusiju objekts, bet viens no nozīmīgākajiem faktoriem saistās ar ledāju termisko struktūru, kuru jau otrajā ekspedīcijā pētīja arī LU zinātnieki.

Ledāju termiskās struktūras izmaiņas var izraisīt jaunus ledāju uzplūdus vai arī tieši pretēji – zaudējot ūdeni saturošā siltā ledus apgabalus, ledājs no politermāla var kļūt par pilnībā aukstu. Tādējādi norisinās nozīmīga ledāja termiskās struktūras, plūsmas un noteces sistēmas pārkārtošanās. Šo elementu izzināšana ir arī Latvijas zinātnieku pētījumu mērķis.

--

Latvijas zinātnieku ekspedīcija tika īstenota fundamentālo un lietišķo pētījumu projektā "Kafijoras reģiona (Ziemeļrietumu Svalbāra) ledāju termālā struktūra, noteces sistēmas uzbūve un virsmas izmaiņas" (Nr. lzp-2020/2-0279).

Tags

Klimata pārmaiņas Arktika Globālā sasilšana Latvijas Universitāte Ziemeļpols Zinātne
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form