Gan kuģsēdes, gan zaļie sertifikāti – kā apkaroja pandēmijas pirms vairākiem gadsimtiem

Katra sabiedrības veselības krīze veicina arī jaunu pretmēru ieviešanu. Nu, piemēram, kontaktu izsekošana ar mobilajām lietotnēm ir iespējama un jēgpilna tikai tagad, kad gandrīz katram kabatā ir viedtālrunis. 2009. gada H1N1 gripas uzliesmojuma laikā šāds paņēmiens praktiski nebūtu īstenojams. Taču aizvien tiek izmantoti arī tādi risinājumi, kam jau ir gara, sirma bārda. Ja kādam šķiet, ka specifiski priekšnosacījumi pārvietošanās brīvībai ir bezprecedenta "cilvēktiesību ierobežošana" un uzradušies tikai līdz ar Covid-19 pandēmiju, tad tas pamatīgi maldās. Jau pirms vairākiem simtiem gadu ieceļošanai noteiktās pilsētās un pilsētvalstīs bija nepieciešamas sanitārās pases, apliecinājumi par veselības stāvokli vai informācija par vietu, no kurienes ceļotājs ieradies. Piedāvājam īsu atskatu vēsturē, kā savulaik ar "zaļajiem sertifikātiem" lūkoja ierobežot mēra un holeras izplatību.

Tas nav nekas jauns

Medicīnas vēsturniece Eiženija Toņjoti (Eugenia Tognotti) savā 2013. gadā publicētajā darbā atskatās uz mēra, holeras un gripas ierobežošanas nefarmaceitiskajām metodēm aizvadītajos gadsimtos. Kaut darba tapšanas brīdī SARS-CoV-2 izraisītā pandēmija vēl bija sešus, septiņus gadus tālā nākotnē, 21. gadsimts jau bija mums sarūpējis gan "oriģinālā" SARS izraisīto slimības uzliesmojumu, gan H1N1 jeb tā dēvētās cūku gripas uzliesmojumu, gan arī MERS. Viens no iemesliem, kāpēc SARS izdevās tik ātri apstādināt, turklāt bez vakcīnām, ir tieši sekmīga un nekavējoša nefarmaceitisko metožu ieviešana, no kurām daudzas mums zināmas jau sen.

"2003. gada SARS pandēmijas laikā karantīnu, robežkontroles, kontaktu izsekošanas un monitoringa programmu ieviešana pierādīja sevi kā efektīvus rīkus globāla drauda apturēšanā vien trīs mēnešu laikā. Šāda prakse jau gadsimtiem bijusi pamatā organizētām atbildēm uz infekciju slimību uzliesmojumiem," raksta Toņjoti.

Pētniece arī jau darba sākumā uzsver, ka nekāds jaunums nav arī negatīvā reakcija pret šādiem mēriem – tie vienmēr bijuši pretrunīgi vērtēti no politiskā, ētiskā, sociāli ekonomiskā aspekta. Kā salāgot sabiedrības intereses ar indivīda tiesībām – arī šis jautājums droši vien ir tikpat sens, cik pati karantīna vai pārvietošanās ierobežojumi. "Gadsimtu laikā un līdz pat Covid-19 uzliesmojumam, katra pandēmija novedusi pie zināmu tiesību un brīvību ierobežošanas," šogad tapušā rakstā ieskicē Toņjoti. "Globalizētā pasaulē, kas ir aizvien vieglāk ievainojama pārnēsājamu slimību gadījumā, vēsturiska perspektīva var palīdzēt skaidri ieskicēt aizvien derīgas sabiedrības veselības pasargāšanas stratēģijas."