Kembridžas Universitātes Botāniskajā dārzā kopš 1954. gada zaro Ņūtona ābeles tiešā pēctece, klonēta no oriģināla, kā to raidorganizācijai BBC apstiprināja dārza kurators doktors Semjuels Brokingtons. Diemžēl nu visai cienījamā vecuma ābele izgāzta ar visām saknēm – vaininiece ir vētra "Jūnisa".
Kas gan ir pārsteidzošākais – Ņūtona "oriģinālā" ābele aizvien ir dzīva, nu jau apmēram 400 gadus zaļo Vulstorpas muižas dārzā. Vēl pērn šo faktu pārbaudīja vietne "Snopes", kā arī informācija par vēsturisko koku pieejama par šādu kultūrvēsturisku objektu aizsardzību atbildīgā trasta vietnē.
Kaut daudz kolorītāka tiešām būtu versija par ābolu, kas uzkritis fiziķim tieši uz galvas, visticamāk, par gravitāciju Ņūtons gan sācis prātot, vērojot krītošus ābolus vispār. Ne obligāti dabūjot ar vienu pa pakausi. Ņūtona laikabiedra Viljama Staklija rakstītā biogrāfijā autors atminas tējas dzeršanu kopā ar Ņūtonu muižas dārzā. "Viņš atminējās, ka bija līdzīgā situācijā, kad prātā iešāvās ideja par gravitāciju. Vērojot no ābeles krītošus ābolus, viņš prātoja – kāpēc ābols vienmēr krīt vertikāli pretī zemei?" Nevis, piemēram, uz sāniem vai taisni gaisā. Tātad jābūt kādam spēkam, kas to ietekmē. "Snopes" gan norāda, ka Staklijs biogrāfiju par Ņūtonu publicējis kādu ceturtdaļgadsimtu pēc slavenā fiziķa nāves, tāpēc nav izslēgts, ka viņa atmiņas par Ņūtona stāstīto nav pilnīgi precīzas. Taču līdzīgas versijas par notikušo minētas vēl vairākos tā laika avotos, tāpēc, "ja stāsts par ābeli ir tikai leģenda, tad tā ir tikpat sena kā pati Ņūtona teorija".
Uz Ņūtona raksturotajiem pamatprincipiem vēlāk balstījās faktiski visa tā saucamā klasiskā fizika. Ņūtona gravitācijas teoriju vēlāk precizēja vispārīgā relativitātes teorija.
Arī "oriģinālajai" ābelei savulaik nācies pārciest vētras. Brokingtons pieļauj, ka 19. gadsimtā īstā Ņūtona ābele pamatīgi cietusi un, iespējams, pat nolauzta, taču parādoties vēlāk tapušās ilustrācijās. Tātad, iespējams, vētru tomēr pārcietusi.
To nevar teikt par vienu no šīs ābeles atvasēm, kas pavairota no oriģināla ar potēšanas metodi. Botāniskā dārza kurators atzina, ka šis zaudējums skumdina, taču arī informēja, ka ābelei tāpat, visticamāk, vairs nebūtu ilgs mūžs – tā cieta no sēnīšu infekcijas.
Paredzot ābeles drīzu galu, dārza darbinieki jau iepriekš bija sagatavojušies koka pavairošanai. Drīz citā Kembridžas Universitātes Botāniskā dārza nostūrī atkal zaļos jau pavisam jauna Ņūtona ābeles atvase.
Savukārt par oriģinālā koka vēsturi vairāk var uzzināt plašā publikācijā izdevumā "Contemporary Physics". Tiesa, bez jaunākās informācijas, jo raksts pirmo reizi publicēts 1998. gadā. Taču kas gan ir nieka 20 gadi 400 gadus vecam kokam?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
