Hānemanis un Mesmers – divi pretrunīgi vērtēti vīri, kuri lika pārskatīt uzkrātās zināšanas

Ja mēs šajā sarunas posmā vispār nediskutējam par nepieciešamību tulkot un publicēt zinātnes vēstures avotus – lai ko mēs domātu mūsdienās par to saturu –, kāpēc izvēlējies tieši šos divus vīrus? Nevis, improvizēju, Paracelzu vai Aleksandru Humboltu?

Pirmā un vienkāršā atbilde – Paracelza un Humbolta darbi ir pieejami blakus valodās (krievu, vācu, arī poļu), turklāt tie ir salīdzinoši labi tulkoti. Tāpēc nevarētu teikt, ka viņu veikums ir mums kaut kas nezināms. Turklāt dažādu iemeslu dēļ konkrēto autoru darbi 20. gadsimtā netika deformēti. Varētu teikt, ka mums ir deformēti priekšstati par personībām – piemēram, piedēvējot tām to, kas nav bijis.

Ja mēs runājam par Hānemani un Mesmeru, mēs tātad runājam par 19. gadsimta pašu sākumu, un šis periods savukārt ir ļoti interesants kā renesanses pēcsekas. Ļoti daudz kas kļūst atļauts, viedokļu dažādība tiek pieņemta. Baznīca vairs nav vienīgā patiesības balss. Parādās arī vairāk lasīt protošu cilvēku, analfabētisms iet mazumā, un tas nozīmē, ka šādi autori vairs nav, kā saka, saucēja balss tuksnesī.

Cits aspekts – tas ir ļoti strauju pārmaiņu laiks zinātnē. Cilvēku rīcībā nonāk arvien vairāk jaunu atklājumu, kuru priekšā cilvēki vienkārši apjūk. Visi! Tajā pašā laikā nekur nav pazudusi konservatīvā tradīcija. Šai konservatīvajai tradīcijai it kā vajadzētu jauno absorbēt, bet nav pietiekamas jaudas. Tas mazliet atgādina situāciju mūsdienās, kad ... nē, tas nebūs par vakcīnām.

Piecdesmit gadus vēlāk abus aizmirsa, viņu darbus lasīja nelabprāt, savukārt abu veidotie postulāti kļuva pašsaprotami. Ja tev pie rokas ir grāmata, paskaties. Daļu no viņu tekstiem tiešie laikabiedri varbūt pat vispār nesaprata, bet no mūsdienu viedokļa tas izskatās pavisam citādi, kā pašsaprotami. Piemēram, Hānemanis iestājās par to, ka ārstam daudz vairāk laika jāveltī konkrētajam slimniekam, nevis pētot slimību vispār. Tāpat – ka ir slimību un parādību grupas, pret kurām nav universālu zāļu un universālu paņēmienu.

Citu slimību gadījumā ļoti lielās devās – mūsdienās mēs teiktu, ka tās ir nāvējošas – jādod slimniekam dzīvsudrabs, arsēns. Ādas slimības? Nu, tās ir uz mūžu... Turklāt ārsts uzskatīja, ka ir darījis visu iespējamo lietas labā. Tas, ko Hānemanis apkaro, ir šis nesamērīgums. Paturēsim prātā arī to, kāda tolaik bija situācija ārstniecībā citā aspektā. Ir ārsts, viens pret pasauli, kā saka, kurš uzstāda diagnozi. Un tad viņš dodas pie aptieķnieka, kuri, atgādināšu, tolaik bija apvienojušies profesionālās cunftēs. Aptieķnieks gatavo zāles – nereti šajā procesā izmantojot 20–60 komponentus, no kuriem daļai jēgas nebija nekādas. Hānemanis vērsās pret šo situāciju, kad ārsts ir spiests šādus spēles noteikumus pieņemt.

Ko dara Hānemanis? Viņš izdod grāmatu par ārstniecības augiem, kurā arī norāda, ka joprojām tiek lietoti komponenti – teiksim, bruņurupuča čaula –, kas ir kopš viduslaikiem un ir tikai, tā teikt, smukumam. Hānemanis saka, ka aktīvie komponenti ir rūpīgi jāpiemeklē, turklāt ir jāsāk ar pašām mazākajām dozām. Turklāt, raksta Hānemanis, nav jālieto visas zāles vienlaikus. Protams, viņš arī iekarst un nonāk līdz savu ideju absolutizācijai. Tomēr atgādināšu, ka mūsdienās ideja par rūpīgāku attieksmi pret slimnieku un arī zāļu lietošanu ir pašsaprotama. Tāpat, domāju, nevarētu būt iebildumu pret Hānemaņa aizrādījumu viņa laika ārstiem, ka nevar darbā izmantot tos pašus paņēmienus, kādus lietoja tēvi un tēvu tēvi, ka ir jāmācās izmantot jaunos atklājumus. Skaidrs, ka šādai idejai tolaik liela atbalsta nebija – "jūs gribat, lai mēs vēlreiz ejam mācīties augstskolā?!". Tāpat kritiku izsauca Hānemaņa prakse publicēt aprakstus par konkrētiem slimību ārstēšanas gadījumiem. "Kāpēc mums jāatklāj amata noslēpumi?!"

Tu stāstīji par ideju saturu, bet man jājautā par formu. Šis, iespējams, nebūs korekts salīdzinājums, bet, ja mūsdienu cilvēks lasa, teiksim, alķīmiķu tekstus, viņš vienkārši nesaprot šo valodu, viņam nav pazīstami simboli, zemteksti. Es lasīju šo Hānemaņa tekstu, un līdzīga situācija.

Hānemaņa gadījumā man kā tulkotājam palīdzēja tas, ka 1992. gadā vācu valodā iznāca "ķieģelis", kur katram no šādiem vārdiem bija skaidrojums. Protams, vajadzēja skatīties 19. gadsimta izdevumus, lai novērtētu, kā tolaik šos vārdus saprata.

Runājot vēl par Hānemani un interpetācijām, man šķiet ironiski, ka viņš, kurš cīnījās pret pārspīlējumiem, pats no tādiem cieta. Bet – un tas ir būtiski! – lielā mērā nākamo paaudžu lasītāju vainas dēļ. Informācijas pieejamība – tas ir labi, tomēr ir jābūt specifiskām zināšanām, pretējā gadījumā tā ir pašārstēšana. Tu man parādi šodien, kurš nav speciālists kovida jautājumos? Turklāt daļa no šiem cilvēkiem patiešām ir lasījuši publikācijas "The Lancet" un līdzīgos labos žurnālos. Jautājums ir, ko viņi no lasītā ir sapratuši? Līdzīgi ir ar Hānemani.

Kāpēc interese par Mesmeru?

Viņš arī bija sarežģīta personība. Viņa doktora disertāciju mēs mūsdienās sauktu par plaģiātu, jo viņa paša idejas tur ir "padsmit" procenti. Mesmers pēta, teiksim, Mēness fāžu ietekmi uz cilvēku un dzīvnieku uzvedību, viņš secina, ka ietekme ir, bet nav īsti skaidrs, kas to veido. No šā viedokļa nekur tālāk par Aristoteli viņš netika. Un tad ir šis jēdziens "dzīvnieku magnētisms", kuru, starp citu, ne jau Mesmers izgudroja. Dzīvnieku, nevis cilvēku. Jo te tiek formulēts piesardzīgi: dzīvnieku gadījumā šī ietekme ir skaidri redzama, cilvēku – varbūt, dažkārt. Vēlreiz – tātad ir novērojumi, kuriem tiek atrasts universāls skaidrojums, proti, dzīvnieku magnētisms. Rodas jautājums, vai šis skaidrojums varētu būt lietojams arī attiecībā uz cilvēkiem. Un Mesmers saka: nu, jāvēro katrs gadījums atsevišķi. Un tas patiesībā sagrauj tradīciju, kurā ir skaidrs autoritātes balstīts apraksts, kas jādara, kāds būs rezultāts. Kurš gribēs riskēt?

Ko dara Mesmers? Viņš uzzina, ka Austrijā ir kāds priesteris Johans Jozefs Gesners, kurš veiksmīgi dziedinot ar "domu spēku". Mesmers pie šā mūka brauc, skatās viņu darbībā un atklāj to, ko mūsdienās sauc par hipnozi. Būdams ārsts, Mesmers hipnozi apgūst un lieto sekmīgāk nekā Gesners. Apmēram trīsdesmit gadus vēlāk no šiem meklējumiem attīstās tas, ko mēs tagad sauktu par medicīnisko psiholoģiju, bet Mesmers ir aizmirsts. Cits virziens, kas attīstās, ir vairāk ar fiziku saistīts, un te pakāpeniski parādās tās, piemēram, elektromagnētiskās metodes, kuras mēs redzam mūsdienu medicīnā. Mesmers tiek aizmirsts arī šajā ziņā.

Aizmirstība ir viena situācija, tomēr abi arī laika gaitā iemantojuši, delikāti sakot, pretrunīgu interpretāciju, lai gan tolaik ne viņi vienīgie piedāvāja, no mūsdienu viedokļa raugoties, savdabīgas idejas. Piemēram, Īzaka Ņūtona nopelnus viņa ņemšanās ar alķīmiju pēcteču acīs nekādi nav mazinājusi.

Atceries, kā bija ar Solžeņicinu PSRS? "Lasījis neesmu, bet viedoklis ir." No abu autoru darbiem tika pagrābtas atsevišķas tēzes, tās tiražēja, bet pašus darbus nelasīja. Tavs jautājums atgādina par nepieciešamību vēlreiz uzsvērt: šādi teksti ir lasāmi un vērtējami noteiktā vēsturiskā kontekstā. Ja tā nedara, tas ir bezjēdzīgi.

Nav noslēpums, ka zināšanas strauji noveco. Te, protams, nevar ignorēt to, ka zinātnes vēsturē uzkrāto tekstu apjoms ir tāds, ka tos vienalga neviens nevar izlasīt – kaut zinot un saprotot kontekstu. Tātad ir jautājums, kurus tekstus vajadzētu lasīt. Man šķiet, ka tos, kuri palīdz attīstīt analītisko domāšanu, proti, kurus lasot tu nojaut, ka, lūk, ir uzkrāts noteikts zināšanu apjoms, lai rastos kāda jauna ideja vai atklājums. Jo šī prasme palīdz arī, strādājot ar mūsdienu tekstiem zinātnē.